Mums ar bijušo vīru vienmēr ir bijušas diezgan sarežģītas attiecības. Pirms laulības mēs bijām kopā un šķīrāmies daudzas reizes, taču, neskatoties uz to, mēs turpinājām mīlēt viens otru.
Mēs apprecējāmies, domājot, ka tas stiprinās mūsu attiecības un kļūs par jaunu posmu, bet man šķiet, ka kļuva vēl sliktāk. Īpaši pēdējos pāris gados. Es pārstāju just to saikni, kas reiz radās starp mums.
Es sūdzējos draudzenei. Es tikai gribēju to izrunāt, bet viņa man ieteica apmeklēt ģimenes psihologu.
Es būtībā esmu skeptiska par visu šo tēmu, bet viņa spēja mani pārliecināt. Turklāt viņa un viņas vīrs sazinājās arī ar speciālistu un bija gandarīti par to, cik gudri tika atrisinātas visas viņu problēmas.
Apsolīju padomāt par viņas priekšlikumu, jo pierunāt vīru nemaz nav tik vienkārši. Iespēja parādījās diezgan ātri. Atkal sastrīdējāmies par kaut kādiem sīkumiem.
Tieši tad, kad strīds bija sasniedzis kulmināciju un gaisā skaidri pavīdēja “š” vārda liktenīgā smaka, es piedāvāju, kā man šķita, risinājumu mūsu lielajai problēmai.
Vīrs bija ne tikai skeptisks, viņš noliedza psihoterapiju, sakot, ka tā nepieciešama tikai tiem, kam ir garīgas slimības.
Man bija viņam jāatgādina, ka mēs mīlam viens otru, un tas nozīmē, ka mums jācenšas glābt laulību, jo mīlestībā, tāpat kā karā, visi līdzekļi ir godīgi.
Ar briesmīgu čīkstēšanu viņš piekrita, un es piezvanīju savai draudzenei, lai uzzinātu klīnikas numuru. Viņa ar prieku man to iedeva, vienlaikus aprakstot, kādi tur brīnišķīgi speciālisti.
Pēc dažām dienām mēs devāmies uz savu pirmo sesiju. Biju gaidījusi, ka ieraudzīšu kādu cienījamu vecāku vīrieti, bet viņa vietā psihologa krēslā sēdēja diezgan iespaidīga mūsu vecuma sieviete.
Man nebija nekas pret speciālista dzimumu. Arī no mana vīra uzreiz kļuva skaidrs, ka viņš neiebilst. Viņam vienmēr bija vājums pret skaistām sievietēm, un tāpēc es cerēju, ka viņš neļaus viņas vārdiem iekrist kurlajās ausīs. Tālāk seko pats interesantākais..
Raksta turpinājumu lasiet nākamajā lappusē!
