Mēs apprecējāmies. Pēc pāris mēnešiem Tamāra palika stāvoklī. Mēs bijām laimīgākie jaunlaulātie.
Mēs iepazināmies ar Tamāru vilcienā, abi atgriezāmies no atvaļinājuma. Viņa sēdēja un lasīja grāmatu. Skaisti iedegusi, brunete ar zilām acīm. Es nevarēju nepieiet viņai klāt.
Iepazināmies un visu ceļu runājām, pat nepamanījām, kā nonācām jau savā pilsētā. Mēs samainījāmies ar kontaktiem un turpinājām sazināties.
Laika gaitā mēs sākām satikties, es sapratu, ka man viņas ļoti pietrūkst un es vairs negribu šķirties. Un tad, es jautāju, vai Tamāra vēlās kļūt par manu sievu.
Pēc šiem vārdiem Tamāras smaids vairs nepameta viņas seju.
Mēs apprecējāmies. Pēc pāris mēnešiem Tamāra palika stāvoklī. Mēs bijām laimīgākie jaunlaulātie. Katru grūtniecības mēnesi bildējāmies, lai vēlāk varētu salikt kolāžu un parādīt saviem bērniem un mazbērniem.
Mēs bijām kā bērni. Kad Tamārai sāka augt vēders, mēs sākām zīmēt visādus smieklīgus zīmējumus. Mēs nevarējām sagaidīt, kad piedzims mūsu mazulis.
Un tā diena pienāca. Apmēram divas nedēļas pirms dzemdībām paņēmu atvaļinājumu, lai visu laiku būtu kopā ar sievu. Nekad jau nevar zināt, kad var sākties kontrakcijas.
Es biju virtuvē, kad dzirdēju Tamāru skaļi kliedzam…
– Serjoža ….Sākās …. Izsauc ātro palīdzību….
Es visu pametu un skrēju pie sievas.
Kas notika? Toma man saka: “Šķiet, ka es dzemdēju”
Izsaucu ātro palīdzību. Kamēr gaidījām, nolēmām uzņemt pēdējo fotogrāfiju, lai pabeigtu ar devīto mēnesi mūsu kolāžu. Nofotografēju Tomu ar telefonu un ieradās sanitāri.
Tomu ar kontrakcijām aizveda uz dzemdību namu. Es devos viņiem līdzi.
Manas sievas grūtniecība noritēja labi, nekas neparedzēja nepatikšanas …
Mūsu dēls piedzima absolūti vesels bērns, bet Tamārai pēkšņi kļuva slikti. Ārste paskaidroja, ka dzemdību laikā mātes asinīs nokļuva kaitīgi augļūdeņi …
Raksta turpinājumu lasiet nākamajā lappusē!
