“Tagad mēs cīnāmies par viņas dzīvību, bet es tev neko nevaru apsolīt… Tev jābūt gatavam jebkuram rezultātam”…. Ārsts pagriezās un devās uz dzemdību zāli pie Tamāras.
Es to visu klausījos un neticēju savām ausīm… Asaras tecēja pašas no sevis… Pie sevis čukstēju tikai vienu: Kāpēc tagad…… Kāpēc viņa…Lai kaut kā nomierinātos, apsēdos blakus dzemdību zālei un sāku skatīties telefonā sievas fotogrāfijas. Uzmanīgāk apskatīju pēdējo fotogrāfiju, kas tika uzņemta pirms došanās uz dzemdību namu. Ap Tomas galvu bija īsts oreols. Nez kāpēc, bet es uzreiz to uztvēru kā zīmi no augšas.
Tajā brīdī dzirdēju, kā palātas ārsti krīt panikā. Paskatījos caur stiklu un sapratu, ka kaut kas ir nogājis greizi.
Pēkšņi viņi vienkārši apstājās.
Mana sirds sažņaudzās, es nevarēju paelpot… es negribēju to redzēt…. Es novērsos no stikla un apsēdos uz krēsla… Pēkšņi iznāca ārsts un atnesa mūsu dēlu pie manis…
– Lūdzu, jūsu dēls… Atvainojiet, mēs darījām visu iespējamo, jūsu sieva nomira…
Es apskāvu savu dēlu un neticēju, ka tas notiek ar mani …
– Jūs varat doties uz palātu un atvadīties no sievas.
Iegāju palātā ar dēlu rokās… Piegāju pie savas sievas un raudāju, raudāju, cieši apskāvis mūsu dēlu… ..
Kā tu varēji mūs atstāt… Mēs nevarēsim bez tevis …Man un mūsu dēlam tu esi ļoti vajadzīga… Es kliedzu un, nespēdams izturēt emocijas, piegūlos pie sievas… uzliku dēlu Tomai uz krūtīm… Lai viņš pēdējo reizi sajustu savu māti…
Mūsu dēls skaļi raudāja… Man bija bail, jo šis ir mans pirmais bērns… Atliecos, paņēmu dēlu rokās, un pamanīju, ka sieva sāk elpot….
Viņa elpo… elpo, vai dzirdat?… Es kliedzu, uz visu palātu …
Ārsti bija šokā, kā tas vispār iespējams…
Manu dēlu aizveda medicīnas darbinieki, un es tiku izraidīts no palātas, lai ārsti var turpināt sievai veikt medicīniskās procedūras.
Es atkal sēdēju un gaidīju, paskatījos uz pēdējo fotogrāfiju, kur manai sievai virs galvas ir oreols, gaismas staru vainags. Es lūdzu un ticēju, ka tā ir zīme no augšas …
Ārsts iznāca apjukumā uz saka man:
– ”Ziniet, manā praksē šāds gadījums ir pirmo reizi …. Kaut kāds brīnums, ko es nevaru īsti izskaidrot. Jūsu sieva tagad guļ. Ar viņu viss ir kārtībā.”
Pēc mēneša Toma pilnībā atveseļojās, un mēs ar Kostju (kā nosaucām savu dēlu) satikām viņu ar ziediem un dāvanām. Un pēc diviem gadiem mums piedzima vēl divas meitas.
