Tas šķita neaptverami šausmīgi – ticiet man, pārdzīvot šo bija īsta dzīves mokas. Bet, ja ar to viss būtu beidzies…
Es vairākus gadus nespēju palikt stāvoklī laulībā. Mēs centāmies un pēc katra neveiksmīga mēģinājuma viens otru atbalstījām. Es patiešām ticēju, ka mūsu mīlestība pārvarēs šo grūto posmu. Bet tad kādu dienu uzzināju, ka mans vīrs ir krāpis mani ar manu pašu māsu.
Izcēlās milzīgs skandāls, kurā tika iesaistīti gan radinieki, gan draugi. Vārdi nespēj pilnībā izteikt, cik sāpīgi bija piedzīvot šo nodevību, tomēr mēs to izdzīvojām. Nolēmām, ka mūsu mīlestība ir pietiekami spēcīga, lai mēģinātu saglabāt ģimeni. Mēs atkal bijām kopā, līdz pēc pāris nedēļām saņēmām ziņas no manas māsas: viņa ir stāvoklī…
Tas iznīcināja visas cerības atjaunot ģimeni. Mans vīrs šķīrās no manis, lai audzinātu bērnu kopā ar manu māsu. Dažus mēnešus vēlāk viņš viņu apprecēja. Es pārtraucu visas attiecības ar savu bijušo vīru un māsu, cenšoties vienkārši izdzīvot šajā grūtajā laikā. Vecāki bija dusmīgi uz abiem un atbalstīja mani. Bet, kad piedzimis bērns, viņi samierinājās un mazinājās dusmas.
Tagad ir pagājuši vairāk nekā 5 gadi, kopš viņi ir pazuduši no manas dzīves. Es sazinājos tikai ar vecākiem, cenšoties izvairīties no jebkādām saskarsmēm ar viņiem. Bet nesen mani vecāki sāka runāt par tēva jubileju jūlijā un vēlētos, lai es atnāktu un satiktos ar bijušo vīru, māsu un brāļameitu.
Sāku par to domāt un, nezinot kāpēc, pirmo reizi pēdējo 5 gadu laikā ieskatījos māsas sociālajos tīklos. Un tūlīt to nožēloju – es biju pārpludināta ar viņu laimīgās ģimenes fotogrāfijām. Te viņi ar manu bijušo vīru skūpstās pēc dzemdībām, te ir viņu ģimenes fotosesija ar mazuli. Ceļojumi, apciemojumi pie radiniekiem… Man palika slikti līdz nelabumam. Tā bija mana dzīve, mana mīlestība, kuru viņi nozaga!
Ja šajos 5 gados es būtu saņēmusi vismaz kādu ziņu no viņu dzīves, varbūt es nebūtu tik ļoti cietusi. Bet, kas tagad jādara, es nezinu. Es ļoti vēlos būt laimīga, atjaunot attiecības ar ģimeni, nevis dzīvot tā, it kā būtu atrauta no viņiem, un mana sirds būtu izsista.
5 gadus vecā māsasmeita nav atbildīga par to, kas notika, un es ļoti mīlu bērnus. Es nezinu, vai spēšu doties uz jubileju – emocijas tur būs pārāk spēcīgas. Bet varbūt ir vērts mēģināt spert pirmos soļus pretī bailēm un laimīgai dzīvei pēc piedošanas?
