Ūdensvīrs
Pārņemot senās Babilonijas zodiaka zīmes, katra tauta centās to nosaukumus tulkot atbilstoši savam garam un ticējumiem. Tā, piemēram, senie grieķi to izskaidroja ar savu teiku par Prometeja dēlu Deikalionu, kurš ar savu sievu Piru vienīgie izglābjas no vispasaules plūdiem un ar dievietes Temīdas palīdzību rada jaunu cilvēku cilti. Par to dievi viņam dāvina krūku ar brīnumaino ūdeni un pēc nāves iemūžina viņu, pārvēršot zvaigznājā. Senie grieķi savu zīmi saukuši par ūdenssmēlēju, senie romieši par ūdeņnieku, bet latviešu kalendāros šīs zīmes nosaukums darināts no vācu valodas Wassermann – Ūdensvīrs.
Visām dienvidu tautām janvāris, februāris saistās ar lietusgāzēm, plūdiem, tāpēc arī saprotams, ka Saules vietas apzīmēšanai šajā laikā tās izvēlējušās šādu simbolu.
Zivis
Senie grieķi Zivs zīmi skaidroja ar savu teiku par brīnumaino zivi, kas dzīvojusi ezerā Edesas tuvumā. No Deikaliona krūkas pār zemi gāzies tik daudz ūdens, ka draudējusi aiziet bojā visa Edesa un tās dievība Derketo. Zivs iežēlojusies un aizgūtnēm aprijusi visu ūdeni, par ko arī senie grieķi viņu iecēluši zvaigznāju saimē. Savukārt Mezopotāmijas tautām Zivs valdošā laika mēnesis bijis viņu lunārā gada pēdējais mēnesis, ko ik pa sešiem gadiem vajadzējis pastiept divas reizes garāku, lai ar Mēness gadu tiktu līdzi Saules gaitai. Tāpēc divas zivis, un tāpēc ar kopā sasietām astēm, jo abas kopā tās veidoja divus mēnešus. Bet, kā vēstī babiloniešu eposs, tad varoni Gilgamešu no bojā ejas plūdos glābis zivgalvis Dagons. Lūk, kāpēc Zivs.
