Šis stāsts norisinājās slimnīcā, kas bija pazīstama visā pilsētā: tajā strādāja augsti kvalificēti darbinieki, izmantojot modernas iekārtas un ierīces, bet remonts bija veikts visaugstākajā līmenī. Kopumā var sacīt, kā tā bija medicīnas paradīze pacientiem. Visi saslimušie cilvēki ļoti vēlējās nokļūt šajā komfortablajā slimnīcā.
Taču šai paradīzei bija viens mīnuss – tur valdīja ne visai pozitīva situācija. Iemesls tam bija galvenais ārsts Sergejs, viņam bija skarbs un ass temperaments. Varbūt tieši viņa stingrība palīdzēja “izsist” slimnīcai budžeta naudu, taču padotajiem bija grūti ar viņu sastrādāties, bet pacienti no viņa baidījās.
Visā slimnīcā un ārpus tās klīda tenkas par šā mediķa lepnību un augstprātību. Viņš ne pārāk labi sapratās ar pacientiem, jo nevēlējās nolaisties līdz parasto mirstīgo problēmām, vairāk uzmanības pievēršot turīgajiem ārstniecības iestādes klientiem, pret kuriem Sergejs izturējās bija mierīgi un pieklājīgi.
Kādas darba dienas pievakarē slimnīcā tika ievietota jauna paciente. Sergeju tas sadusmoja, jo līdz viņa maiņas beigām bija palikusi mazāk nekā stunda. Ārstam bija jādodas uz izmeklējumu kabinetu, kur uz kušetes gulēja ļoti veca sieviete.
Medmāsa paskaidroja, ka sirmgalvei esot akūtas sāpes vēderā, taču viņa īsti nav zinājusi, ko ar pacienti darīt, tāpēc izsaukusi pieredzējušu speciālistu. Pacientes stāvoklis nokaitināja Sergeju. Bija jau trešdienas vakars, bet nodaļā slimnieku lielā skaita dēļ nebija kur “ābolam nokrist”, palātās gandrīz visas gultas bija aizņemtas, un tagad vēl šī slimā večiņa, nodomāja ārsts.
Ārsts pat neielūkojās pacientes datos, bet uzreiz pie sevis secināja, ka vecā kundze būs sarežģīta paciente. Tādus kā viņa pat nav iespējams ārstēt – kamēr glābsi vienu orgānu, cits pārstās darboties. Laika un medikamentu izniekošana. Rezultātā ārsts medmāsu Noru izveda slimnīcas gaitenī.
– Vecmāmuļa nav dzīvotāja, ar pārliecību sacīja Sergejs.
– Bet jūs pat neesat viņu izmeklējis! Nora atcirta.
– Esmu pietiekami daudz redzējis. Viņa jau ir nodzīvojusi ilgu mūžu, pauda ārsts.
– Viņai tikai sāp tikai vēders. Es jūs pasauca, lai noskaidrotu, vai ir vērts sūtīt uz ultraskaņu, situāciju turpināja skaidrot medmāsa.
– Šī vecmāmuļa jau mirst, viņai viss rakstīts sejā, apgalvoja Sergejs.
Māsiņa bija ļoti apmulsusi. No vienas puses, galvenajam ārstam bija liela pieredze un augsta kvalifikācija, un viņš, iespējams, varēja atpazīt pacienta stāvokļa smagumu ar vienu skatienu, bet, no otras puses, nevar taču atstāt pacienti nomirt, vismaz jāmēģina viņu glābt.
Galvenais ārsts dusmīgi pavēlēja Norai novietot veco sievieti gaitenī.
– Bet mums ir brīva vieta piektajā palātā, jaunā sieviete bailīgi teica.
– Es pārzinu savas nodaļas stāvokli. Klausieties, ko stāsta vecāks kolēģis un skaidri izpildiet norādījumus. Neuzdrošinieties ievietot šo večiņu brīvajā vietā palātā. Var atvest pacientu, kuram tiešām nepieciešama medicīniskā palīdzība, kur tad viņu likt? Manā kabinetā? Vecenīte tik un tā neizvilks līdz rītam, asi paziņoja ārsts.
Nora pazemīgi piekrita. Viņa paskatījās uz vecmāmiņu – tā gulēja bez mazākās kustības, tad medmāsa izbijusies pieskrēja pie kušetes, bet sirmā kundze atvēra acis un pasmaidīja.
Acumirklī Nora saprata, ka viņa labs cilvēks, kas nav pelnījis tik pretīgu attieksmi, tāpēc nolēma nepakļauties galvenajam ārstam un aizveda pacienti uz palātu.
Turpinājumu lasiet nākošajā lapā
