Tajā pēcpusdienā Vitālijs atgriezās mājās labā noskaņojumā. Pa ceļam viņš nopirka lielu ziedu pušķi. Viņš vēlējās parādīt sievai savu jauno projektu. Viņš pie tā bija strādājis veselu gadu. Pēc vīrieša domām, sieva noteikti novērtēs viņa pūles, tomēr..
Ar Kristīnu viņš apprecējās pirms četriem gadiem. Vecāki paši izvēlējās līgavu Vitāliju. Viņi saka, ka šāda sieva viņu nepievils. Arī Kristīnas tēvs nodarbojās ar uzņēmējdarbību. Meitenei uzreiz iepatikās Vitālijs. Kāzas bija krāšņas. Bagāti cilvēki zina, kā sarīkot “svētkus visai pasaulei”. Arī pati līgava izskatījās pārsteidzoši. Viņas kleita bija šūta pēc pasūtījuma. Un grims – kā visskaistākā lelle.
Visi radinieki un draugi priecājās par jauno cilvēku laimi. Viņi novēlēja ilgus labklājības gadus un spēcīgus bērnus. Taču tikai Kristīnei tā arī netika piedzimuši bērni. Viņa dzīvoja tikai sev. Viņa visu atlikt uz vēlāku laiku. Teica Vitālijam, ka viņai ir pāragri kļūt par māti.
Jaunais vīrietis piebremzēja automašīnu, paņēma no sēdekļa ziedus un devās mājas virzienā. Tagad viņš ar šo ziņu iepriecinās Kristīnu.
– Mīļā? – viņš iesaucās, atverot durvis. Tomēr neviens neatbildēja. Vitālijs ieskrēja guļamistabā tieši savās kurpēs. Kad viņš ieraudzīja atvērto skapi un uz grīdas sakrautās mantas, viņš visu saprata. Viņa sieva bija pazudusi.
Uz visiem laikiem. Bija iemesls, kādēļ viņa iepriekšējā vakarā bija kādam sūtījusi īsziņas. Kristīna tajā laikā sēdēja pie sava klēpjdatora. Viņa domāja, ka vīrs guļ un neko neredz, bet viņš redzēja visu. Viņš pat izlasīja personas, ar kuru viņa sazinājās, vārdu: Sergejs.
Vēlāk viņš uzzināja, ka Kristīna kopā ar savu mīļoto ir aizbēgusi uz ziemeļiem. Bet ko viņa tur bija aizmirsusi, vīrs nesaprata. Cilvēki teica, ka šis Sergejs ir Kristīnas mīlestība no pagātnes.
Naudas bēgšanai sievai bija daudz. Vitālijs viņai atvēra lielu bankas kontu.
– Te es esmu muļķis… – skaļi pārmeta sev pieviltais vīrietis. – Un pats galvenais, uzticējās tev līdz galam…
Vitālijs vēl ilgi pēc tam atcerējās šo nodevību. Viņš nespēja noticēt, ka tas notika tieši ar viņu. Agrāk par šādu nodevību viņš tikai skatījās filmas, bet tagad …
Vēlāk dvēseles brūces sadzīvoja. Pagātne tika aizmirsta. Taču vīrietis joprojām bija aizdomīgs pret sievietēm. Viņa parādījās pie apvāršņa. Visa tik skaista, kopta, tērpusies kleitiņās-pludmalēs un augstpapēžu kurpēs.
Tas notika kādā no korporatīvajām ballītēm. Vientuļš vīrietis uzreiz piesaistīja svētku viesu uzmanību.
– Sveiks! – ar viņu sasveicinājās kāda jauna meitene. – Mani sauc Darja, un jūs?
Vitālijs pagrieza galvu un satikās ar viņas acīm. Viņa krūtīs kaut kas savilkās.
Viņš neatlaida. Darja ātri iejutās vīrieša pavadones lomā. Viņa centās viņu uzklausīt pat tad, kad bija nogurusi. Viņa runāja par savu neprātīgo mīlestību, zvērēja būt kopā ar viņu līdz beigām. Vitālijs kopā ar viņu aizmirsa par visu pasaulē. Viņš iemīlējās viņā līdz ausīm. Aizritēja jauns romāns, sākās jauna dzīve, dzima citi sapņi.
Ar Dašu viss bija citādi. Ne tā kā ar Kristīnu. Pirmā sieva domāja tikai par sevi. Viņa bija savtīga. Daša bija citāda. Gādīga sieva, strādīga mājsaimniece.
Kad viņa apprecējās ar Vitāliju, viņa uzreiz aizgāja. Teica, ka viņai nav iemesla iet uz darbu, ja vīrs ir labi nodrošināts. Viņš nepievērsa nekādu uzmanību viņas atteikumam. Gluži otrādi, viņš teica, ka priecājas redzēt viņu vienmēr mājās, nevis nogurušu no darba dienas.
Līdz ar viņas ierašanos māja patiešām bija pārvērtusies. Uz zemes gabala bija dārzeņu dobes, pagalmā – puķu dobes. Māja sāka smaržot pēc maizes izstrādājumiem un citiem kulinārijas produktiem, ar ko varēja lepoties Daša.
Un kādu dienu viņa paziņoja vīram, ka ir stāvoklī. Cik laimīgs bija Vitālijs! Viņa laime bija nepārspējama. Viņš paķēra sievu un nesa viņu uz rokām cauri visām istabām.
Turpinājumu lasiet nākošajā lapā
