Draugu tikšanās
Vadima dzīvoklis atradās salīdzinoši jaunā daudzstāvu mājā sestajā stāvā. Tas bija diezgan plašs trīsistabu dzīvoklis ar labu remontu.
“Nāc, rādi man savu pārsteigumu,” sacīja Marks, saskandinot alus pudeles.
Viņš gaidīja jebko citu, tikai ne to, ko ieraudzīja vienā no istabām. Šajā istabā tika glabāti dažādi priekšmeti, ko Vadims bija savācis no visas pasaules. Dažiem no tiem bija rituāls mērķis, citi bija parastas nieciņas. Šķita, ka tur bija viss, pat indiāņu tomahavks. Ieejot istabā, smaids Marka sejā burtiski izgaisa. Centrālajā sienā bija piestiprināts milzīgs spogulis ar laika gaitā jau melnāku koka šķautni. “Kas, kur nu tas ir? Vai tas tiešām ir tas?” – šausmās izskrēja man cauri prāts.
Uzreiz prātā uzplaiksnīja atmiņas no bērnības. Aizmirsto stāstu no pagātnes atbalsoja simtiem zosādu, kas rindām skrēja pa visu ķermeni, un auksta sviedra pilieni uz sejas.
“Lūk, pārsteigums. Ko tu domā?” – Ieejot istabā, Vadims sekoja savam draugam.
“Tu taču zini, ka man patīk šādas lietas, vai ne? Es ieraudzīju šo spoguli vienā no interneta izsolēm. To izsolē izsolīja gandrīz par velti. Protams, es nevarēju sev liegt prieku un nopirku to tieši vakar. Es zinu, ko tu tagad domā, bet mēs toreiz bijām bērni. Tas ir tikai spogulis, ar to nav nekā slikta.” “Tas ir tikai spogulis.
Pēc dažām stundām viss alus bija izdzerts, un pienāca kārta konjakam. Puiši apsprieda visu: futbolu, meitenes, kopīgu projektu plānošanu. Tuvu pusnaktij diskusija pievērsās mistiskām tēmām. Draugi atcerējās dažādus stāstus no bērnības un, protams, arī šo bēru incidentu.
“Starp citu, zini, kas ir interesanti?” – Vadims jautāja. “Atceries tās dīvainās mašīnas? Es mazliet paguogloju, un izrādās, ka bijušās KGB un tagadējās FSB 16. nodaļa specializējas darbā ar pārdabisko. Šie puiši atrodas lielpilsētā. Interesanti, ko viņi dara šeit, nekurienes vidū? Attālums galu galā nav mazs, vairāk nekā trīs simti kilometru.”
“Klausies, brālīt, man, godīgi sakot, nav ērti ar to visu. Mainīsim tematu, labi?” – Marks atbildēja. Viņš bija diezgan māņticīgs cilvēks, kurš vienmēr uzticējās savai intuīcijai. Iekšējā balss viņam kliedza, it kā drīz notiks kaut kas briesmīgs. Iepriekš gaišais dzīvoklis vairs nešķita tik viesmīlīgs. Gluži pretēji, tas raisīja neizskaidrojamu trauksmes sajūtu.
Drauga izbaile Vadimu tikai kaitināja. Viņš nekavējoties piecēlās no krēsla un devās uz istabu ar spoguli.
Diemžēl alkoholiskā reibuma stāvoklī cilvēki dara daudz muļķību un pat nedomā par sekām. Adrenalīna pieplūdums rada sajūtu, ka var lēkt līdz mēnesim un jūra ir līdz ceļgaliem.
Spogulis
Ar kūtru gaitu sasniedzot spoguli, kaut arī ne pirmo reizi, Vadims nopriecājās:
“Ei, šajā spogulī kāds ir? Iznāc ārā dēmon!”.
Pabeidzis frāzi un parādījis vidējo pirkstu, puisis devās uz virtuvi, lai izdzertu atlikušo konjaku. Kādu brīdi pasēdējuši, puiši devās gulēt.
Vadims krāca tā, ka šķita, ka notiek traktoru izstāde. Šādos apstākļos Marks nevarēja aizmigt. Viņš gribēja iet uz virtuvi gulēt, bet pēkšņi no istabas ar spoguli atskanēja dīvaina skaņa. Tā izklausījās tā, it kā kāds ar nazi klusi skrāpētu pa stiklu.
Pēc brīža skaņas pastiprinājās, un drīz atskanēja soļi, kas izklausījās pēc kāju stampāšanas.
Marks bija burtiski iespiests gultiņā, uz kuras viņš gulēja. Viņam aizrāvās elpa, it kā no dzīvokļa būtu izsūkts viss skābeklis. Skaņas skanēja arvien tuvāk.
Parasti šādos gadījumos telpā strauji pazeminās temperatūra. Tā ir zīme, kas liecina par ļaunā gara klātbūtni, taču šajā gadījumā telpā kļuva nepanesami karsti, kas cilvēkiem, kuri kaut nedaudz pārzina dēmonoloģiju, ir signāls par dēmona klātbūtni.
Marks centās izlikties, ka guļ, taču sirds, kas pukstēja neticamā ātrumā. Vadima krākšanai sekoja biedējošs kliedziens. Kaut kas viņu burtiski iemeta sienā, tad satvēra kāju un ievilka istabā ar spoguli.
Šī būtne bija īsts ļaunuma iemiesojums. Apmatotā, divus metrus garā būtne ar melnām kā nakts acīm nesteidzīgi ievilka upuri savā pasaulē. Tās milzīgie ragi balstījās uz griestiem, atstājot melnu elles sēra traipu.
Nebija steigas. Cilvēkam, kurš uzdrošinājās sadusmot elles nārstu, nebija kur bēgt, un viņa kliedzieni un bailes radīja radībai īstu baudu.
Markā cīnījās divas jūtas: neticamas bailes un vēlme palīdzēt savam bērnības draugam. Pēdējās tomēr guva virsroku. Pēkšņi viņš piecēlās un skrēja pakaļ sava drauga kliedzieniem. Šķita, ka smaka dzīvoklī dedzina viņa acis.
Ieskrējis telpā, Marks ieraudzīja, ka viņa draugs jau bija līdz pusei ievilkts spogulī, kura kādreiz cietā un gludā virsma bija pārvērtusies šķidrā vielā, no kuras atskanēja tūkstošiem cietušu cilvēku dvēseļu kliedzieni.
Satverdams Vadima roku, viņš darīja visu iespējamo, lai izvilktu draugu no radības ķepām. Taču spēki nebija vienādi. Būtne pasmaidīja, ieraugot vēl vienu upuri.
Protams, tas zināja, ka Marks ir nomodā, bet plānoja pēc viņa atgriezties vēlāk, kad bailes būs galīgi pārņēmušas vīrieti. Tomēr tas neņēma vērā, ka daži cilvēki bija gatavi upurēt savu dzīvību, lai glābtu savus tuviniekus.
Vadims saprata, ka viņu nevar glābt. Viņa acu priekšā izskrēja visa dzīve: grūtā bērnība, Marks, kurš tobrīd bija gandrīz vienīgais gaismas stariņš, skola, universitāte, pirmā mīlestība. Cik daudz lietu viņš tā arī nebija paspējis izdarīt.
“Atlaid viņu, dēmon! Aizved mani prom!” – Marks kliedza.
Viņš jau bija sapratis, ka viņa pūles nekur nevedīs, taču viņš bija gatavs cīnīties līdz galam.
“Neuztraucieties. Es paņemšu arī tevi!” – Rēca radījums.
Redzot situācijas bezcerību, Vadims krasi atgrūda Marku un no visa spēka iecirta pirkstus radības kreisajā acī.
Būtne sašņācās un ar strauju kustību ar ķepu caururbusi savu upuri.
Vadims varēja pateikt tikai: “Dzīvo par mums abiem, brāli!”
Neredzamo zvēru šausmas nomainīja neticams niknums. Marks paķēra turpat netālu novietoto tomahavku un sāka no visa spēka sist pa spoguļa koka šķautni.
Tiklīdz tā saplaisāja, tumšā viela atkal sāka izskatīties stiklota. Būtne izrāva galvu no spoguļa. Taču vēl viens Marka sitiens trāpīja pa jau tā trauslo spoguļa virsmu.
Pēc mirkļa spogulis saplaisāja, visi stikli izbira un radījuma galva ar ragiem nokrita uz grīdas.
Marks, pilnīgi izsīcis, vienkārši zaudēja samaņu. Kad pienāca rīts, Marks pamodās, bet ne viņa draugs, ne radības galva nekur nebija atrodama. Blakus bija tikai spoguļa lauskas.
Nebija skaidrs, ko darīt tālāk. Nebija jēgas doties uz policiju, viņi to neuztvertu nopietni, un, ja uztvertu, labākajā gadījumā viņš nonāktu psihiatriskajā iestādē.
Tā vai citādi, šis stāsts izraisīja policijas interesi. Tika ierosināta krimināllieta par kāda vīrieša pazušanu.
Protams, galvenais aizdomās turamais bija Marks. Katru reizi, kad viņš tikās ar izmeklētāju viņa birojā, viņš stāstīja vienu un to pašu, bet, protams, neviens tam neticēja.
Lasi vēl: Tamāra Globa ir nosaukusi 3 zodiaka zīmes, ar kurām notiks neiedomājamas lietas
Pēc dažām nedēļām Marks tika izsaukts pēdējo reizi.
Kabinetā sēdēja stingra izskata vīrietis, apmēram četrdesmit piecu gadu vecs, viņa rokās bija mape ar Vadima pazušanas lietu. Vīrietim bija neparasta formastērps, un viņš noteikti nebija parasts policists.
Vēlreiz noklausījies vienu un to pašu stāstu, policists pēkšņi teica:
“Es jums ticu, jaunieti, es jau agrāk esmu saskāries ar šādām lietām, tomēr jūsu draugs pats ir vainīgs. Jums nevajadzētu apsaukāt spoguļus, it īpaši, ja nezināt viņu vēsturi. Ja jūs nevēlaties nepatikšanas, tad es stingri iesaku jums aizmirst šo stāstu un turpināt savu dzīvi, domāju, ka jūsu draugam tas patiktu. Pret jums nav nekādu pierādījumu, lieta tiks slēgta. Jūs varat doties prom.”
Marks, neko neteicis, vienkārši izgāja no kabineta. Viņam ir jāturpina dzīvot tālāk savas un Vadima labā.
Policists apzīmogoja lietu ar zīmogu “Visslepenākie faili” un aizvēra mapi. Viņš savās rokās virpināja žetonu, uz kura bija uzrakstīts: “FSB RF 16. departaments”.
