Braucu mājās.. esmu gatava “salikt punktus uz i”. Es atbraucu, novietoju mašīnu garāžā, iegāju mājā un biju apstulbusi no bildes, kas man pavērās – pa visu gaiteni bija aizdegtu sveču rindas. Sveču ceļš ved no sliekšņa, augšā pa kāpnēm un taisni mūsu guļamistabā, kurā neesam kopā gulējuši vairākus mēnešus.
Es uzkāpju otrajā stāvā, ieeju iekšā un liekās, ka mana sirds apstāsies… Visapkārt deg sveces, visa gulta nokaisīta ar rožu ziedlapiņām, un zem griestiem lido tie stulbie sirsniņu formas baloni. Saprotu, ka tas viss izskatījās pēc romantiskas pusaudzes sapņa, bet man arī no maiguma acīs sariesās asaras. Galu galā es patiesībā atbraucu šķirties – bet viņš man deva tādu izlīguma zīmi!
Dzirdu soļus aiz muguras, pagriežos – redzu ienākam savu vīru, viņa acis ir nedaudz trakulīgas. Es pat neļāvu viņam pateikt ne vārda – es uzreiz pakāros viņam kaklā…
Mēs pavadījām tādu nakti, kāda, iespējams, nav bijusi kopš mūsu kāzām. Un nākamajā rītā pie durvīm pieklauvēja ziņnesis un iedeva divas ceļojuma biļetes uz kūrortu….. tajā pašā dienā lidmašīna – mums bija tikai dažas stundas, lai sataisītos..
Pats dīvainākais ir tas, ka viņš zvēr, ka viņam ar to nebija nekāda sakara. Viņš it kā arī saņēma ziņu no manis un arī bija ceļā uz šejieni, lai izšķirtos… Iegājis istabā, pēc pāris minūtēm un ieraudzījis to pašu ko es – sveces, puķes, mani.. Un tad, ziniet, mums nebija laika runāt. Bet man šķiet, ka viņš mānās un nesaka patiesību, tā ka man paliek brīnuma sajūta,”..
Es arī domāju, ka to visu ir uzrīkojis viņas vīrs, līdz es viņu satiku un viņš visu šo stāstu man atkārtoja vārdu pa vārdam. Ar to nelielo atšķirību, ka viņš uzskatīja, ka visa romantika ir viņa sievas darbs. Es biju mežonīgi apmulsusi. Stāsts kļuva skaidrs pēc tā, kad satiku viņu meitu…
“Ja jūs zinātu, kā viņi man apnikuši ar saviem strīdiem,” viņa teica. “Bet viss, kas viņiem bija jādara, bija jāsarīko viens otram romantisku vakaru.” Viņu dēļ es atteicos no sava maiju brīvdienu pasākuma! Es aizņēmos naudu no visiem, kuriem varēju, tostarp no saviem vecākiem, lai nopirktu viņiem šīs pēdējā brīža ceļojuma biļetes.
Mēs ar draudzeni pusi dienas rāpojām pa visu māju, lai to sakoptu un izkrāšņotu… Un tad mums vēl bija jāaizdedzina visas sveces. Trakums! Kad mana māte ieradās pirmā, mums knapi pietika laiks, izkļūt pa manas guļamistabas logu.
Savukārt, man radās lieliska ideja ar ziņām caur Facebook – nosūtīju tās no viņu pašu datoriem. Viņi nekad neliek paroles savos klēpjdatoros..
Viņi saka, ka mazi bērni ir kā eņģeļi un viņi nes mīlestību. Bet gadās, ka pilnīgi pieaudzis bērns spēj darboties kā eņģelis, lai glābtu savu vecāku attiecības.
