Dace atskatījās, izdzirdot, ka kāds slēdz vaļā ārdurvis. Viņas vīratēva Normunda vecākā māsa Alma klusi ienāca virtuvē. Biklā un neuzkrītošā sieviete ārēji vienmēr ir bijusi pilnīgs pretstats savam izveicīgajam un apsviedīgajam jaunākajam brālim.
Taču nevienam pat neienāca prātā, ka tieši viņa tur kopā visu ģimeni. Ar dzelžainu tvērienu viņa piespieda Normundu pabeigt vidussskolu un pēc tam iestāties augstskolā. Viņa uzraudzīja viņa pirmos soļus biznesa pasaulē. Tagad Almas tante izskatījās pēc mīļas, laipnas vecmāmuļa no multfilmas.
– Dace, kāds tu esi malacis! viņa pagriezās pret jauno sievieti. Mans brālis ārdījās vairāk nekā divas stundas. Bet kad atnāci tu, pat šprici nevajag, viņš uzreiz nomierinājās.
– Bet iešpricēt tomēr vajadzētu, atbildēja Dace.
– Jā, vajadzēs gan. Kā viņš skatījās, kad tu ienāci istabā! Tagad ir pilnīga garantija, ka vairākas stundas būs klusums. Ja tu zinātu, Dacīt, cik es esmu nogurusi!
– Es arī, Almas tante. Tas viss turpinās jau vairāk nekā divus gadus. Es pat neatceros, kad pēdējā laikā esmu labi izgulējusies vai atpūtusies. Nervi saspīlēti, zaudēju savaldību jebkura iemesla dēļ. Man visu laiku sāp galva. Bet ko mums darīt?
***
Dace strādāja par grāmatvedi sava tēva uzņēmumā, taču par pamatdarbu uzskatīja bērnu audzināšanu. 11 gadus vecais dēls Aivars un desmit gadus vecā meita Maira prasīja lielu uzmanību. Bērni mācījās, apmeklēja peldbaseinu un deju studiju. Dacei pastāvīgi pietrūka laika; viņa gribēja pamest darbu.
Visas nelaimes sākās pirms diviem gadiem. Pēc sarunas ar Daces tēvu vīratēvs piedzīvoja nervu sabrukumu, no kura tā arī nespēja atkopties. Abiem vīriešiem piederēja celtniecības uzņēmumi; viņi nesadalīja kādu ienesīgu līgumu, kas tika piešķirts Daces tēvam, bet vīratēvs iedzīvojās parādos. Ārstēšanas mēģinājumi nedeva nekādu labumu, un tikai saziņa ar Daci vīrieti kaut kā nomierināja. Lai netērētu laiku, ceļojot no mājām uz pilsētu, Dace, viņas vīrs un bērni pārcēlās uz Normunda lauku māju.
Viņa jutās vainīga, jo uzskatīja, ka Normunda pašreizējā stāvokļa cēlonis daļēji bija viņas tēvs. Tāpēc sieviete nespēja atteikties viņam palīdzēt, taču tas viss nepagāja bez sekām. Pati Dace kļuva nervoza un aizkaitināma. Arvien biežāk par bērniem rūpējās vīrs Oļegs. Viņš aizveda un izņēma bērnus no skolas, pēc tam izvadāja uz nodarbībām un pulciņiem. Un bērni pēc pārcēlšanās uz vectēva māju bija sākuši uzvesties pavisam savādāk, it kā viņi būtu attālinājušies no mātes.
Diena sākās ar vīra telefona zvanu.
– Dace, man darbā kārtējais “zavals”, tāpēc es kavēšos. Tu pati aizved bērnus uz baseinu. Tas arī viss, eju strādāt.
Dace ilgu laiku nebija bijusi baseinā, tāpēc apsēdās fanu sadaļā un ar interesi sāka pētīt telpu. Pēkšņi viņa dzirdēja dēlu kliedzam. Te viņš iznira, te atkal ienira. Dace nekavējoties pieskrēja pie baseina. Aivars jau sēdēja uz soliņa, treneris viņam kaut ko aizrādīja.
– Kur jūs skatāties, bērns slīkst, bet jūs neko nedarāt, kliedza Dace.
– Daces kundze, treneris mierīgi atbildēja. – Zēns nejauši nokrita, tāpēc iekliedzās. Viņam viss kārtībā.
Bet Dace jau bija uzvilkusies.
– Jūs nepieskatāt bērnus un pēc tam sūdzaties, ka viņi slikti peld, viņa noskaldīja.
– Neviens ne par ko nesūdzas, treneris neapmierināti turpināja. Bet man šķiet, ka Aivars un Maira paši dažkārt neuzvedas kā pienākas.
Un tad Dace pilnīgi zaudēja savaldību. Viņa metās lamāt gan treneri, gan viņa palīgu un pat baseina administratori, kura nejauši pagadījās tuvumā. Viņa neredzēja savu blakus stāvošo bērnu sejas. Viņiem bija kauns par savu mammu. Mājās, konsultējoties ar vīru, Dace mēģināja analizēt savu dusmu izvirdumu. Oļegs neklausījās detaļās, bet nekavējoties apsauca sievu.
– Tev nevajadzētu tā uzvesties. Un vispār pēdējā laikā esi kļuvusi pārāk aizkaitināma. Starp citu, pēc trim dienām tev ir tikšanās ar mūsu bērnu klases audzinātājām. Netaisi tur tādas histērijas.
Vīrs devās uz citu istabu, bet Dace ilgi atsauca atmiņā notikušo.
No rīta Dace saņēma zvanu no sava tēva uzņēmuma galvenās grāmatvedes.
– Daces kundze, protams, atvainojiet, bet es nolēmu pārbaudīt jūsu veiktos aprēķinus. Piedodiet, bet man pašai visi dokumenti bija jāizlabo. Tajos bija kļūdas, norādīja rēķinvede.
– Kādā sakarā jūs mani pārbaudāt? – Dace neizturēja.
– Piedodiet man vēlreiz, bet pēdējā laikā jūs esat kļuvusi nedaudz neuzmanīga un jūtami nestabilā stāvoklī, tāpēc es nolēmu pārbaudīt jūsu aprēķinus. Atskaiti nosūtīju jums uz e-pastu, paskatieties pati. Jūsu tēvam neko neteicu, pauda kolēģe.
Dace juta, ka tuvojas panikas lēkme. Viņa ātri nospieda klausuli, lai atkal nezaudētu savaldību. Piecus gadus neviens viņu nepārbaudīja, bet šeit, redz, viņas stāvoklis ir nestabils. Kas gan viņa ir, šī grāmatvede, ko viņa atļaujas darīt?
Abas sarunas ar bērnu audzinātājām notika vienā dienā, taču dažādos laikos.
– Jūsu meita ir laba un gudra skolniece. Tikai nesen viņa ir kļuvusi nedaudz neuzmanīga. Varbūt slodze jāsamazina? – ieminējās skolotāja.
Sākumā saruna ritēja mierīgi, bet, tai turpinoties, kļuva arvien sliktāk. Daci atkal sāka kaitināt viss – skolotājas padomi, frizūra, kostīms un pat runas maniere.
– Vai jums pašai ir bērni? – Dace centās runāt mierīgi, bet sajuta, ka viss ķermenis trīc, ausīs bija troksnis un uz sejas parādījās sarkani plankumi.
– Savu bērnu man pagaidām nav, bet tam nav nozīmes, skolotāja it kā taisnojoties pauda.
– Lūk, Dace skaļi iesmējās. – Jums nav savu bērnu, bet sniedzat padomus citiem. Ieviesiet savus bērnus, komandējiet viņus. Viņa ar lepnumu paskatījās uz skolotāju.
Brīdī, kad Dace runāja ar Aivara klases audzinātāju, viņa jau bija tā uzvilkusies, ka saruna vispār neizdevās. Abas skolotājas pirmo reizi redzēja Daci šādā stāvoklī. Sieviete arī ar vīru runāja sakāpinātā tonī, tik tikko atturoties no nepamatotu pretenziju izteikšanas. Pēc nedēļas skolas direktore viņu un Oļegu uzaicināja uz paplašinātu skolotāju tikšanos, kurā piedalījās arī bērnu un ģimeņu dienesta pārstāvji.
Oļegs devās komandējumā, Dacei uz šo tikšanos bija jādodas vienai. Viņa noklausījās daudzus komentārus par savu atvašu uzvedību. Sākumā viņa centās runāt mierīgi, bet pēc tam pati sāka pārmest skolotājiem par nespēju pareizi strādāt ar bērniem. Vārds pa vārdam un Dace aizgāja, nenoklausījusies līdz galam. Viņa skaļi aizcirta durvis, aizvainota par skolas pārstāvju netaisnīgo attieksmi un pārmetumiem viņas bērniem.
Viņa brauca mājās, īsti nepievēršot uzmanību ceļam. Visas domas bija par to, kas notiek, kāpēc visi apkārtējie bija kļuvuši tik negodīgi pret viņu. Apstājusies pie sarkanā luksofora signāla, viņa paskatījās uz netālu esošo restorānu.
Stāsta turpinājumu lasiet nākošajā lapā
