Pielūdzēja pārliecināšana viņu nekādi neietekmēja. Atmiņā vius laiku viņas vecāku nelaimīgā pieredze.
Viņš sekoja viņai pa pēdām. Atzinās mīlestībā. Teica, ka vienkārši nevar dzīvot bez viņas. Rakstīja kaislīgas ziņas un apbēra viņu ar komplimentiem. Viņa pat nezināja, kā to uztvert.
Viņai patika Antons. Slaids izskatīgs vīrietis. Zināja, kā pelnīt naudu. Bija savs uzņēmums. Iespējams, kāda cita viņas vietā būtu viņu jau paņēmusi pie sāniem un priecātos par viņa pasniegtajām dāvanām. Turklāt Larisa šobrīd ne ar vienu nesatiekas. Iepriekšējās attiecības beidzās, bet jaunu vēl nebija. Viņa bija brīvā lidojumā un gaidīja savu laimi.
“Tu daudz ko zaudē,” viņš visu laiku viņai atkārtoja. “Tev nekas netrūs, esmu gatavs piepildīt jebkuru tavu vēlmi.
Viņai bija priecīga dzirdot šos vārdus. Protams, viņa aktīvā uzmanība sildīja dvēseli. Taču to visu pārklāja tikai viens “bet”. Viņš bija precējies, un viņam bija bērni. Un viņa nevarēja būt pretrunā ar saviem principiem. Viņa dzīvoja ar principu, ka “savu laimi uz cita nelaimes neiegūsi.”
Viņai bija pieci gadi, kad tēvs pameta ģimeni. Larisai līdz šim acu priekšā stāvēja mammas asaras un ciešanas. Un tad viņa apsolīja sev, ka nekad mūžā netuvosies precētam vīrietim, lai nevienam nenodarītu pāri. Turklāt viņas māte periodiski atkārtoja:
– Redzēsi, meitiņ, mūsu žēlabas atgriezīsies pie viņiem. Dievs redz visu!
Un tiešām ar jauno sievieti viņas tēvs ilgi nenodzīvoja. Sāka dzert. Un arī viņa jaunā sieva palika viena ar mazu bērnu rokās. Izrādās, ka dzīvē tiešām viss atgriežas: gan labais, gan ļaunais.
Raksta turpinājumu lasiet nākamajā lappusē!
