Tāpēc arī Larisa centās atteikt nu jau kaitinojošajam pielūdzējam. Visa viņa pārliecināšana uz viņu nekādi nedarbojās. Atmiņā vius laiku viņas vecāku pieredze. Viņa bija nogurusi no viņa neatlaidības. Savāca mantas un pārcēlās uz citu pilsētu. Jo tālāk, jo labāk no viņa redzesloka. Uzzinājis par aizbraukšanu, viņš pārtrauca visas vajāšanas. Viņa jūtas nebija tik spēcīgas.
Jaunajā darbā direktora vietnieks uzreiz pievērsa Larisai uzmanību. Pieticīga, strādīga meitene, kur necentās izcelties no pūļa. Iegrimusi savās darīšanās, viņa neskatījās apkārt un nepļāpāja ar kolēģiem. Viņā bija kaut kas īpašs. Viņš uzaicināja viņu uz kafejnīcu. Pirmais ko viņas izdarīja – paskatījās uz viņa labo roku un neredzēja tur gredzenu. Bet tomēr katram gadījumam uzjautāja:
– Vai esat precējies?
Viņš bija nedaudz pārsteigts par viņas jautājumu, tāpēc prasīja:
– Vai tev tas ir tik svarīgi?
– Ļoti! Es nesatiekos ar precētiem vīriešiem! Meitene stingri noteica.
– Atļauju tad jums pārbaudīt manu pasi! Esmu pilnīgi brīvs! – pateica Maksism.
– Pēdējā laikā tikai strādāju, pārāk daudz darba, tāpēc savu personīgo dzīvi paliku malā.
Larisa vienkārši pasmaidīja uz viņa atbildi. Viņas sirdij kļuv daudz vieglāk. Un viņa ar lielāko prieku pieņēma viņa piedāvājumu. Kopš tā laika viņi sāka tikties.
Maksims bija ļoti laipns un uzmanīgs. Šķiet,ka viņa, atsakoties no “netīrām” attiecībām ar Antonu, saņēma tik labu balvu savā dzīvē – Maksimu. Pēc sešiem mēnešiem viņi apprecējās. Larisa satika savu patieso laimi!
