Kad tests parādīja divas svītriņas, es nezināju, kur likties. Raudāju, zvanīju viņam, bet kā atbildi dzirdēju nebeidzamus pīkstienus telefonā.
Diennakti nespēju acis aizvērt. Ko darīt? Tikai otrais kurss, universitāti pamest negribēju… Jā, un arī par abortu nekad neizšķiršos.
Un ko vecāki teikts? Sirds neizturēja tādu spiedienu, un vēl viņš tik tālu. Kārtējo reizi zvanīju, un viņš beidzot pacēla klausuli…
– Dārgais, sveiks. Es zinu, ka tu esi aizņemts, bet… Šķiet, ka esmu stāvoklī… Nevaru nomierināties. Ko mēs tālāk darīsim?
– Sveika, saule. Es jau domāju, ka kaut kas ir noticies, ja tu tik daudz neatbildētus zvanus atstāji. Nobiedēji mani… Tu tagad liecies gulēt un apsoli man, ka vairāk neraudāsi, bet no rīta es atbraukšu un dosimies uz dzimtsarakstu nodaļu. Par vecākiem nepārdzīvo, es visu viņiem paskaidrošu.
Mans mīļotais cilvēks jau no paša rīta bija pie manām durvīm ar milzīgu rožu pušķi. Pagājuši jau daudzi gadi, bet vēl joprojām atceros šo situāciju.
Starp citu, universitāti es pabeidzu, un arī vecāki nebija dusmīgi. Vēlos jums pateikt, ka, ja līdzās ir īsts vīrietis, šajā dzīvē ne no kā nav bail.
