Tagad ne vien žurnālisti, bet politiķi izsaka savu sašutumu, ka valsts monopoluzņēmuma, bet pēc būtības valsts iestādes vadītājs Sandis Jansons pērn no ST saņēmis 154,9 tūkstošus eiro un šādā, procentuāli viegli kāpjoša atalgojuma līmenī pavadījis jau daudzus gadus; te prasās paskaidrojums, ka tas, kas viņam procentuāli neliels algas pielikums, daudziem citiem Latvijā ir atalgojums par visu gadu. Tālāk atklājas, ka apmēram tikpat tiek maksāts arī visiem ST valdes locekļiem un ka valdes locekļu skaits pēdējos gados dubultots. Toties uzņēmuma nosaukumam atbilstoši sadalītās, t.i., līdz patērētājiem aizvadītās elektrības daudzums samazinājies apgriezti proporcionāli S. Jansona algas pieaugumam. No ST nevar atpalikt AST, kura vadītājas Guntas Jēkabsones 2022. gadā nopelnītie 144 801 eiro ir daudz vairāk nekā 56 657 eiro 2021. gadā. Tajā gadā viņa amatā bija tikai kopš vasaras, t.i., pusgadu, bet pilnā gada atalgojums viņai ne tikai dubultojies, bet gandrīz trīskāršojies. Taču viņa izlēmusi būt tālāk no grēka jeb no šādas zelta bedres un jau iesniegusi atlūgumu no amata.
Politiķi pamana pārāk augstas algas valsts uzņēmumos
Šo un vēl citu apstākļu sakritības dēļ no politiķu mutēm sāka skanēt tādi vārdi, kādus, piemēram, glabā Saeimas Budžeta komisijas 2. augusta sēdes audioieraksts: “Ja transporta līdzekļi dārgāki, ja visi atalgojumi divas trīs reizes lielāki nekā Ministru kabinetā, tad tas nav pamatojams,” tieši uz ST mērķēja komisijas priekšsēdētājs Jānis Reirs. Varbūt ST, t.i,. ST un piedevām arī AST vadītājiem nav paveicies ar brīdi, kad elektrības lietotāji sāka saņemt rēķinus par elektrības piegādi jūlijā, kuros pirmo reizi ietverti 1. jūlijā spēkā stājušos piegādes tarifu piecenojumi elektrības cenām, kas var pat izrādīties lielāki nekā elektrības cenas. Tā tas neizskatītos, ja elektrības cenas kopš pagājuša gada nebūtu pazeminājušās. Un šīs neatbilstības nebūtu piekārtas pie lielā zvana, ja Krišjāņa Kariņa otrā valdība negatavotos pārtapt par kādu citu valdību, kurā viens otrs politiķis cer ielēkt, atsperoties no ST un AST kā no grēkāžiem.
Izaicinoši augstās ST un AST vadītāju algas tomēr neveido tik lielu izdevumu sadaļu uzņēmumu izdevumos kā maksājumi par elektrību. Jā, elektrības pārvade un sadale tik tiešām ir energoietilpīga nodarbošanās. Apstākļi iegrozījušies tā, ka elektrības pirkšana kļuvusi par vienīgo abu uzņēmumu vadītāju (abu uzņēmumu valžu) pienākumu, par kuru viņiem vispār varētu un pat vajadzētu maksāt vairāk, nekā caurmērā kantora darbiniekam. Viņi taču vada uzņēmumus, kuros no uzņēmējdarbības atlicis pavisam maz. Valsts viņiem devusi garantētu noietu elektrībai, tai skaitā nodrošina maksātspējīgo pieprasījumu, uzturot budžeta iestādes un gādājot pabalstus trūcīgajiem, lai tie spētu ieslēgt kaut vienu spuldzīti un televizoru kaut uz vienu stundu diennaktī. Viņi nav uzņēmumu īpašnieki, kuriem jāuztraucas par to, kur novedīs elektrība patēriņa samazināšanās Latvijā. Viņi var atļauties maksāt paši sev to naudu, ko privātuzņēmējs būtu spiests ieguldīt elektropārvades tīklos, lai uzturētu elektrības noietu un tādējādi sava uzņēmuma vērtību.
Vajag vadītājus ar pareģu spējām
Tātad AST un ST vadītājiem jāveic tikai kantora darbinieku pienākumi, izsludinot iepirkumus likumā noteiktā kārtībā. Elektrības stabiem un vadiem, transporta līdzekļiem un būvdarbiem cenu amplitūdas ir daudz maz izsekojamas un to it kā varētu viegli pamanīt, ja uzņēmumi sāktu veikt šādus iepirkumus divreiz dārgāk, nekā par līdzīgām precēm un pakalpojumiem attiecīgajā brīdī maksā citi valsts uzņēmumi. Taču pēdējie pāris gadi ir parādījuši tādas energoresursu cenu svārstības, ka tiešām būtu vērts maksāt AST un ST vadītāju algas cilvēkiem, kuri spētu paredzēt elektrības nākotnes cenas un lietot tirgus instrumentus, lai iepirktu elektrību izdevīgākajos brīžos.
Vadoties no šā brīža konjunktūras, AST un ST vadītāji diemžēl izskatās pēc aitu u.tml. baru locekļiem, kas visi metušies vienā virzienā tāpēc, ka citi taču tā dara. Proti, turējušies pie NordPool biržas cenām visu laiku, kamēr cenas gāja uz augšu, un pārgājuši uz fiksētām cenām tad, kad cenas bija maksimumā. Daudz maz ticamu priekšstatu par cenām, par kādām AST un ST fiksējuši elektrības iepirkumu uz pusotru gadu, deva Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas Vides, klimata un enerģētikas apakškomisijas 20. jūnija sēde, kurā apakškomisijas priekšsēdētājs Andris Kulbergs kā fiksēto cenu līmeni nosauca 150-155 eiro par megavatstundu (MWh) un prātoja, vai tādējādi ir, vai nav par elektrību pārmaksāts. Un piedevām jautāja, kas tad ir laimīgie ieguvēji no darījumiem ar AST un ST.
No atbildēm uz šādiem jautājumiem uzņēmumu vadītāji vairāk kā velni no krusta. Tā tas bija 26. aprīļa preses konferencē par godu tagadējo tarifu apstiprināšanai un tā tas bija arī deputātu priekšā. Tagadējā kritika padarīja AST vismaz tik runātīgu, ka AST par elektrības piegādātāju nosauca mūsu pašu “Latvenergo”, bet “iepirkumā iesniegtās cenas ir pretendentu komercnoslēpums”. Jautājums gan bija ne par pretendentu iesniegtajām, bet par noslēgtā līguma cenām.
Valdība kā auns, valsts uzņēmumi kā aitas
Ja pieņemam, ka A. Kulbergam tomēr izdevies kaut ko par cenām reāli uzzināt, tad 150 eiro ir daudz virs tagadējām cenām: šodien biržās cena ir 105,25 eiro/MWh, no kuras līdz 150 eiro tālu. Turklāt vasaras mēnešos cenas biežāk bijušas zem 100 eiro nekā virs 100 eiro: vakar 98,22 eiro un 8. augustā pat tik zemu kā 15,37 eiro. Vēl iepriekš pavisam pieņemamas cenas uzturēja šā gada lielo palu ūdens Daugavā, t.i. tieši “Latvenergo” elektrostacijās. Tādējādi valsts uzņēmumi intensīvi bāž naudu no vienas kabatas otrā kabatā, tai skaitā savās kabatās, bet iedzīvotāju un uzņēmumi par to visu samaksā.
Protams, gala secinājumu par AST un ST darījumiem varēsim izdarīt pēc nākamās apkures sezonas. Patērētājiem nekļūs vieglāk no tā, ja AST un ST vadītāju gods tiks izpirkts ar 300-500 vai vēl augstākām cenām eiro/MWh. Kopējie rēķini būs mazāki, pārmaksājot par elektrības pārvadi un sadali, nekā tad, ja tarifi izrādīsies adekvāti biržas cenām, ja šīs cenas atkal lēks uz augšu.
AST un ST vadītāji milzīgu pārliecību par savu darījumu rezultātiem neizjūt: “Elektroenerģijas cenu izmaksu fiksēšanai vai bremzēšanai nav labu likumisku risinājumu, jo visa atbildība gulstas uz uzņēmumu valdēm, kurām jāuzņemas risks un atbildība, lai gan šodien noslēgtie līgumi pēc pieciem gadiem izskatīsies savādāk, jo elektrības cena ir svārstīga un vienmēr kādam būs iespēja to novērtēt. Šoreiz ar Ministru kabineta iesaisti ir atrasts labs risinājums, bet tas ir patreiz. Nākotnē ir pamats iesaistīt regulatoru un domāt,” Saeimas apakškomisijas sēdē teica ST valdes locekle Kristīne Sarkane, kurai par līdzdalību ST vadīšanā pērn samaksāti 137 666 eiro.
Atsauce uz valdību valsts energouzņēmumu vadītājiem jo sevišķi noderīga tāpēc, ka valdībai auna statuss aitu barā. “Neatkarīgā” 30. maijā jau ir aprakstījusi, kā Krišjāņa Kariņa pirmā valdība pagājušā gada rudenī finansējusi valsts uzņēmumu “Latvenergo” un piespiedusi privātuzņēmumu “Latvijas Gāze” pirkt dabasgāzi par ažiotāžas cenu, no kuras pavasarī bija palikusi pāri 1/12 daļa.
