- Un kas tas viss bija? Kāpēc Tu vienkārši nepateici, ka Tev un Aigai ir mīlestība? – Uzreiz sāku ar galveno.
- Nu, draugs, kā tas izskatītos? Es biju precējies ar tavu māsu. Turklāt tad es nebiju pārliecināts, ka esmu gatavs pamest sievu. Bet, kad es uzzināju, ka Svetiņa ir no manis… – man norāva jumtu.
- Un ko, debīliķi, tev bija jāgaida 3 gadi.. un man nekas nebija jāziņo? Kāpēc Tu ļāvi mums precēties! Kas tu esi pēc šī visa?- grasījos sasist viņa seju.
- Ak… tu nesaproti. Aiga tikai pēc manas šķiršanās paziņoja, ka Sveta ir mana meita. Es nezināju, kas un kā. Un viņa teica, ka joprojām mani mīl. “Es biju pārliecināts, ka tā ir tikai pieķeršanās no viņas puses… Tas izklausīsies dīvaini, bet viņa patiesi vēlējās veidot ar tevi attiecības un nesagraut manu laulību,” draugs nomurmināja.
It kā no manis būtu izlaists gaiss. Visi varoņi pēkšņi izrādījās tik cēli. Lidojumā paliku tikai es. Un pat nav neviena, kam sist pa seju. Skumji!
Nu, es atstāju viņus vienus un mēģināju turpināt savu dzīvi. Visvairāk mani aizvainoja tas, ka Aiga izlikās, ka vēlas laist pasaulē mūsu kopīgo bērnu..
Šobrīd es prātā turu visas sievietes aizdomās par to, ka viņām ir patiesa mīlestība kaut kur malā, un viņas teikās ar mani tikai tāpēc, ka viņām vajadzēja tikai “plāksteri”, lai dziedinātu kāda cita radītu garīgu brūci.
Un es arī cerēju, ka Aiga un Oļegs galu galā nesaies un viņa atgriezīsies pie manis. Bet tad es sapratu, ka šai cerībai nav lemts piepildīties.
Un pēc kāda laika mani pēkšņi atrada kursa biedrene, kuru bijām kopā, mācoties universitātē..
Viņa teica:
- Juri, zini, lai gan es toreiz apprecējos ar citu, tev par spīti, es turpināju tevi mīlēt visus šos gadus.
- Marina, kā, kāpēc? Ko es tev tādu sliktu izdarīju? – Es biju pārsteigts.
Mēs satikāmies diezgan ilgu laiku, un tad viņa nolēma apprecēties ar kādu citu. Es biju aizvainots un pat nejautāju, kāpēc tas notika.
- Atceries, es tev jautāju, kā tu nosauktu mūsu dēlu? “Un tu atbildēji, ka vēl neesi gatavs bērniem,” viņa aizvainoti sacīja.
- Un kas? “Bet mēs to tikai hipotētiski apspriedām,” es sašutis sacīju.
- Ne īsti…. “Es biju jau ceturtajā mēnesī,” viņa klusi teica.
- Un kas? Vai Tu atbrīvojāties no sava bērna nejaušas frāzes dēļ? – Es jutu daudz sāpju. Izrādās, man jau varētu būt desmitgadīgs dēls. Cik tas būtu lieliski!
- Nē, es no tā netiku vaļā. Tikai apprecējos ar kādu citu! – Marina nobļāvās.
“Un ko es tagad varu darīt? Viņa mani mīl. Man ir pieaudzis dēls. Vai man viņai pateikt, ka es viņu īsti nemīlu un jau sen esmu viņu aizmirsis? Nu, nē, es nebūšu muļķis!
- Marina, vai tu zini, ka es vienmēr esmu mīlējis tikai tevi! – ES meloju. Pēc tam es, protams, slepus veicu DNS testu, lai gan turpināju eksistēt kā vīrietis, kurš pilnībā tic katram savas mīļotās vārdam.
Dēls izrādījās mans. Tagad esmu atkal precējies. Es joprojām mīlu Aigu, bet neviens par to nekad neuzzinās. Dzīve nedod visu uzreiz. Pirmajā laulībā man bija vienpusēja mīlestība no manas puses un kāda cita bērna. Šajā laulībā man ir vienpusēja mīlestība no manas sievas un mana dēla! Tas nav tik slikti, kā tas varētu būt. Es ņemu to, ko dzīve dod.
