Bieži vien māju pagalmos man nācās novērot trīsstūrveida ķieģeļu “nogāzes”, kas veda pazemē. Tie bija visparastākie pagrabi, kuros iedzīvotāji glabā pārtikas lietas, kam dzīvoklī nebija vietas. Tikai vienkārši paskatīties un redzēt, kā viss iekārtots iekšā – tāda iespēja man nekad nav bijusi.
Kad sāku nopietni pētīt pazemes objektus, šie “pagrabi” mani nekādi neinteresēja. Tiem nebija nekāda sakara ar bumbu patvertnēm un neizraisīja interesi par to saturu.
Vērojot slīpās ieejas pagalmos, vienkārši gāju garām un nekoncentrējos. Bet kādu dienu mani ieinteresēja ļoti dīvainā slīpās ieejas atrašanās vieta, ļoti līdzīga pagrabam. Tā atradās starp divām dzīvojamām ēkām, bet bija paslēpta aiz garāžām. Atvēru pagraba durvis un kopā ar biedriem devos lejā pa kāpnēm.
Iekšpusē gurķu un tomātu burku vietā mēs ieraudzījām garu tuneli, kas ved dziļi pazemē. Ļoti neparasto vietu no ziņkārīgo acīm slēpa ķieģeļu nogāze.
Īstie meklējumi sākās, kad mēs atdūrāmies pret aizvērtām bruņudurvīm. Šādas durvis parasti uzstāda bunkuros, lai pasargātu no sprādziena viļņiem. Durvis bija diezgan labā stāvoklī, aizvēršanas mehānisms bija ieeļļots un viegli padevās. Bet te radās problēma: aiz durvīm bija vēl vienas, tieši tādas pašas durvis, bet bloķētas.
Kādus mēģinājumus tās atvērt mēs tikai neveicām! Es atspiedos pret stūri statnē, no visa spēka cenšoties to iedarbināt. Pārējie biedri mēģināja durvis pagrūst dažādos veidos. Bet nekas nedarbojās.
Pēc 5 minūtēm mums tomēr izdevās durvis atvērt, izmantojot sarūsējušu cauruli, kas tika ievietota starp rāmi un blīvi. Kā izrādījās, durvis bija vaļā, bet vienkārši nosēdušās. 5 minūšu darbošanās man un maniem biedriem prasīja daudz pūļu. Un tas viss pētnieciskas intereses dēļ.
Aiz durvīm pavērās bunkuram diezgan līdzīga telpa. Desmitiem tukšu plašu telpu, avārijas apgaismojums un zaļa krāsa uz sienām. No pirmā acu uzmetiena – banāls civilās aizsardzības patvērums. Bet patiesībā viss nebija tik vienkārši.
Katrā pazemes civilās aizsardzības objektā ir ventilācijas nodalījums. Tur atrodas iekārta piesārņotā gaisa attīrīšanai no virsmas. Sistēma ir automatizēta un darbojas no elektrotīkla. Bet, ja elektroenerģijas padeve tiek pārtraukta, šajā gadījumā tiek nodrošināta manuāla piedziņa.
Šķita, ka šis ir garlaicīgs un neintersants patvērums, kas nomaskēts kā pagrabs. Bet nē! Aiz ventilācijas nodalījuma atradās vēl vienas bruņu durvis, aiz kurām bija pacēlums uz otro stāvu. Es un mani biedri nebijām gaidījuši šādu pavērsienu.
Uzkāpjot otrajā stāvā, mēs nonācām plašākā un interesantākā telpā.
Tā pati zaļā krāsa, tā pati dežūrgaisma. Bet iekšā nebija neviena, izņemot mūs. Un nebija nekādu nosacījumu, lai kāds būtu šeit un dežurētu. Padomājiet tikai: divstāvu bunkurs, kas nomaskēts kā pagrabs, ir slēgts. Šeit darbojās dežūras apgaismojums – bet iekšā neviena nebija. Kāda jēga vienkārši dedzināt elektrību?
Ļoti interesants atradums, kas pārsteidza tikai mani. Kāpēc šīs durvis no iekšpuses ir pārklātas ar stiepli, bet no ārpuses ir visparastākās? Ļaujiet man paskaidrot: tas ir ļoti viltīgs signalizācijas veids.
Ja iebrucējs vēlas apiet parasto “atvienot magnētu” trauksmi un iekļūt telpā, viņš sāks izjaukt šīs durvis. Piemēram, viņš ar cirvi izgriež caurumu un nonāk iekšā. Magnēti paliks savās vietās, un trauksme netiks iedarbināta.
Tieši tāpēc, lai izslēgtu šādu iespiešanās metodi, šāds vads tika izgudrots. Pietiek sabojāt vienu saiti un atskanēs signalizācija. Tajā pašā laikā kramplauzis par šādu aizsardzību nekādi neuzzinās, kamēr neizjauks durvis. Šis brīdis ir ļoti interesants un šāda veida signalizāciju es sastapu pirmo reizi.
Kas glabājas aiz šādām durvīm? Sapuvusi atkritumu noliktava. Gāzmaskas, smakojoši maisiņi, noņemami filtri un daudz kas cits. Varbūt šīs lietas kādreiz bija jaunas un tām bija kāda vērtība. Tagad tās par grašiem var iegādāties krāmu tirgū.
Tāpat aiz vienām durvīm, kas atradās, zem spiediena, tika atrastas rezerves kāpnes. Kāpnes veda uz pirmo stāvu, no kurienes sākām savu mazo ceļojumu.
Kas šī ir par vietu? Nav zināms. Civilās aizsardzības patversme? Varbūt komandpunkts? Pieņēmumu nav, jo visas telpas bija pilnīgi tukšas. Mēs neatradām nekādas kartes, nekādu vienkāršu dokumentāciju. Rodas iespaids, ka Padomju Savienībā viss tika izvests vai netika atvests. Taču mani ļoti pārsteidza brīdis, kad objektā iedegās gaidstāves gaisma. Tas ir tiešs apliecinājums, ka objekts nav pamests, bet vienkārši aizmirsts.
Pienāca laiks doties prom. Knapi aizvērām nosēdušās durvis un devāmies lejup pa tuneli uz izeju. Pēc tāda pārgājiena tagad dodos uz māju pagalmiem un ieskatos atklātajos pagrabos. Ja nu tur var uziet kaut ko līdzīgu un vēl interesantāku?
