Es un Sintija esam precējušies vairāk nekā 10 gadus. Es vienmēr domāju, ka viņa ir mana dvēseles draudzene. Mēs ātri pieradām viens pie otra ikdienā, un pēc pāris mēnešu kopdzīves es viņu bildināju.
Pēc kāzām Sintija pameta pārdevējas darbu, mobilo tālruņu veikalā un sāka sēdēt mājās. Man nebija iebildumu, mana alga ļauj uzturēt ne tikai divus, bet pat trīs vai četrus.. Bet ar bērniem viss neizdevās..
Bijām pie vairākiem ārstiem. Bet visi kratīja plecus, nespējot atrast iemeslu. Mēs izmēģinājām IVF, bet abas reizes bija negatīvas. Es biju psiholoģiski noguris no tā visa un sievai ieteicu nopauzēt šo jautājumu!
Turklāt es redzēju psiholoģisko stāvokli, kādā viņa pati bija. Sintija pastāvīgi raudāja un naktīs viņai bija problēmas ar miegu. Ar ilgām viņas acīs es viņu vēroju..
Sintija, kā man toreiz šķita, viegli piekrita manam priekšlikumam. Mēs sākām dzīvot kā parasti. Es steidzos starp mājām un darbu, un mana sieva veica mājas darbus un skatījās seriālus. Kādā brīdī pamanīju, ka nauda manā bankas kartē tukšojās pārāk ātri.
Toreiz es pilnībā uzticējos savai sievai, tāpēc mums bija kartes ar kopīgiem līdzekļiem: man bija galvenā, viņai bija papildu karte. Mani nekad nav interesējuši viņas izdevumi. Bet, kad nedēļu pirms algas, uz kartes bija palikuši tikai 200 Euro, nolēmu visu noskaidrot.
Taču izrādījās, ka nav nemaz tik viegli saprast, kur tā nauda aiziet. Manai sievai bija daudz pārskaitījumu no kartes uz kādu citu karti. Un es nevarēju saprast, kā tiek tērētas mūsu kopīgās finanses. Es nolēmu aprunāties ar Sintiju, cerot noskaidrot šo noslēpumu.
— Sinč’, kāpēc uz kartes palicis tik maz naudas?
- Nepietiek? Maizei un pienam mums pietiks līdz algai, bet pārējais ir ledusskapī.
Par tukšumu ledusskapī nesūdzējos, bet sarkanos ikrus ar citiem gardumiem arī tur neredzēju. Es vienkārši nesapratu, kā mēs vēl nedēļu nodzīvosim līdz algas dienai. Man beidzās cigaretes, un man arī vajag naudu autobusa biļetei..
– Tātad es pelnu vairāk nekā 3000 euro mēnesī. Vai tiešām visu savu naudu tērējam tikai pārtikai un komunālajiem pakalpojumiem? — es jautāju Sintijai.
- Pēteri, sarunājam, ka Tu man vairs nepiekasīsies? Kopš kura laika tu sāki visu skaitīt?
Mani satrauca tas, ka mana sieva nepārprotami bija nervoza. Vai viņa tiešām tērē naudu savam mīļotajam? Vai arī viņa iekritusi krāpnieku nagos? Diemžēl Sintija skaidri nevēlējās man neko vairāk stāstīt..
Dažas dienas vēlāk es sagaidīju brīdi, kad mana sieva devās uz vannas istabu un atstāja savu telefonu guļamistabā. Viņas paroli zināju jau sen, tāpēc bez problēmām ielogojos gan telefonā, gan internetbankā. Tālāk seko pārsteidzošākais..
Raksta turpinājumu lasiet nākamajā lappusē!
