Kiš miš

Es netīšām izlasīju saraksti, savas sievas Jūlijas telefonā un uzzināju ko tādu, ko man nevajadzēja zināt..

Pagājušajā gadā bez darba palika mana sieva Jūlija. Aptieka, kurā viņa strādāja 5 gadus, nodega īssavienojuma dēļ, un īpašnieks to neatjaunoja. Acīmredzot viņš ieguva labu apdrošināšanas naudu un to ieguldīja citā biznesā..

Par laimi, cietušo nebija, taču pēc ugunsgrēka Jūlija nespēja atrast sev citu vietu.

Un viss būtu labi, bet man pašam ne pārāk veicās. Rūpnīcā izgatavoju detaļas, saņemu algu un avansu, par dzīvi nesūdzos, bet zvaigznes no debesīm arī negrābu. Ņemot vērā to, ka sieva pārstāja papildināt ģimenes budžetu, bija jūtama bada smaka..

Galu galā, ilgi nenācās “laist siekalas”. Jūlija no skapīša izņēma autovadītāja apliecību, noīrēja mašīnu un sāka piestrādāt par taksistu..


Es pat priecājos par viņu. Darbs, protams, ir smags, bet salīdzinoši brīvs darba grafiks, turklāt pārsteidzoši izdevīgs. Tātad Jūlija savas darbības pirmajā mēnesī saņēmusi pat 600 Eur tīro peļņu – kurā aptiekā viņa tik daudz nopelnītu? Tālāk viņa jau tika līdz tūkstotim..

Tālāk lietas gāja uz tikai uz leju. Viņa strādāja tikpat daudz stundas, bet pelnīja ne vairāk kā 500 euro, citreiz pat knapi 400 sanāca.. Tas ir Rīgā, ar pilnu ikdienas darba maiņu 12 stundas!

Kā viņa pati skaidroja, tirgus ir mainījies. Daži cilvēki ekonomiskās krīzes dēļ kļuva nabagi un pārtrauca taksometru izmantošanu… Līdz ar to pasažieru pārvadājumi samazinājās uz pusi, līdz ar to arī ienākumi.

Es baigi neiedziļinājos.. Tātad, tas nozīmē, ka tā ir taisnība – Jūlija nemelos. Lai gan, godīgi sakot, manas sievas uzvedība man sāka šķist aizdomīga. Ja agrāk viņa deva priekšroku braukt tikai dienas laikā, tad tagad nakts maiņas ir kļuvušas par ierastu lietu.

ilustratīvs


Tāpat arī sākumā sieva man sīki stāstīja par savām darba dienām – kādus pasažierus satikuši, kurp brauc, par ko pa ceļam runāja. Tagad klusē. Tikai īsas atbildes uz visiem jautājumiem no sērijas “jā, viss ir kārtībā”, “bez starpgadījumiem”, “lieliski, baigi nogurusi…”

Un tad, apmēram pēc sešiem mēnešiem, kad mana sieva bija aktīvi darbojusies taxi, es uzgāju viņas viedtālruni. Viņa pārnāca mājās ļoti nogurusi un pēc uzkodām devās uzreiz gulēt. Viņa atstāja savu mobilo tālruni uz nakts skapīša, koridorī..

Godīgi sakot, es to negribēju! Es telefonu paņēmu, lai aiznestu uz guļamistabu, bet pēkšņi atnāca ziņa:

“Šodien mums bija labs brauciens, es ar nepacietību gaidu tikšanos ar Tevi rīt..”

Vai varat iedomāties manu reakciju, vai ne? Nav tā, ka es uzreiz nodomāju, ka Jūlija mani krāpj, taču šāda frāze pati par sevi ir iemesls kāršu atklāšanai.


Pēc īsas pārdomāšanas es rīkojos kā neģēlīgs šakālis. Es piegāju pie guļošās sievas, uzmanīgi satvēru viņas roku un ar pirkstu nospiedumu atbloķēja ekrānu, iegūstot piekļuvi visai sarakstei.. Tālāk seko pārsteidzošākais..

Raksta turpinājumu lasiet nākamajā lappusē!