“Da nafig man to bērnu!? Es atbrīvošos no viņa, tas arī viss! Vēl tik trūka, lai 16 gadu vecumā kļūtu par māti! – sadzirdēju savas meitas balsi, kura savā istabā runāja pa telefonu..
Es stāvēju gaitenī. Likās, ka visu manu ķermeni pēkšņi apņēma karstums un aukstums. Es pat nevarēju pakustēties, un mana galva griezās tik ļoti, ka viss kustējās manu acu priekšā..
Mana sešpadsmitgadīgā meita, mana Andželīna, gaida bērniņu? Manā galvā tas nekādīgi nesaliekās kopā…
Mums ar meitu ir labas, uzticamas attiecības. Viņa dalās ar mani savā pieredzē. Mums ar viņu pat ir šī slepenā tradīcija: ja pie ledusskapja piestiprināts sarkanās zvaigznes magnēts, tas nozīmē, ka vakarā, pirms gulētiešanas, mums kaut kas jāpārrunā.
Turklāt mēs abas varam piestiprināt šo zvaigzni. Tā bija Līna, kura izdomāja tik interesantu lietu. Pēdējā laikā zvaigzne uz ledusskapja nav manīta..
Mana Līna iestājās medicīnas koledžā pēc 9. klases. Grib kļūt par feldšeri.
Es nezināju, kā iesākt šo grūto sarunu. Man bija bail, ka vīrs Andris izdarīs ko stulbu.. Es vienmēr esmu teikusi un saku, ka, ja tev ir dots bērns, tev tas ir jālaiž šajā pasaulē.
Mani pārsteidza manas meitas aukstums, kad viņa draudzenei teica, ka var viegli atbrīvoties no bērna.
Galu galā viņa ir tik jūtīga meitene. Viņa vienmēr baro ielas kaķus un suņus, raksta dzeju un var izplūst asarās dēļ kādas aizkustinošas ainas filmā vai grāmatā, bet te… Viņa gatavojas atbrīvoties no bērna un neapgrūtināt sevi ar agrīnu mātišķību.
Tonakt es gandrīz ne mirkli negulēju. Es visu laiku domāju, ko darīt, kā pavēstīt Andrim šo faktu..
Es sāku novērot savu bērnu, gluži kā detektīvs. Man šķita, ka burtiski viss bija saistīs ar manas meitas interesanto situāciju.
Viņa staigāja apkārt nedaudz miegaina un dažreiz sūdzējās par galvassāpēm. Jā, es saprotu, tas ir pavasaris, vitamīnu trūkums, bet tomēr, iespējams, tas nav tas pats. Līna nedarīja neko dīvainu: viņa negāja nekur, izņemot koledžu..
Tomēr es nolēmu aprunāties ar savu vīru. Līna tajā dienā devās uz filcēšanas nodarbību. Mēs ar vīru vakariņojām divatā.
“Andri, mums ir… kā lai es to pasaku… dažas grūtības,” es iesāku, nespējot atrast īstos vārdus.
- Kas noticis, Ivetiņ? – Viņš uzmanīgi paskatījās uz mani.
– Līna ir stāvoklī!
- Kas?! Viņai pat nav puiša!
– Tā tu domā. Viņai ir puisis. Viņš mācās paralēlajā grupā. Tik labs puika, manuprāt.
- Vai viņa pati tev par to stāstīja? – Andris jautāja, atstumdams šķīvi.
- Nē, es nejauši noklausījos sarunu starp viņu un viņas draudzeni.. Andri, viņa grasās atbrīvoties no šī mazuļa. Viņa teica, ka sešpadsmit gadu vecumā netaisās kļūt par māti.
“Vienīgais, kas mums šobrīd pietrūkst, ir mazdēls… Hipotēku tikko nomaksājām, es domāju, ka mēs vismaz sāktu dzīvot mierīgāku dzīvi, ne?”
- Andri, bet mēs nevaram… ļaut viņai to darīt!? Jā, jauna.. jā, tikko sāka mācīties… Bet tas ir bērns…
- Ko viņa par to saka?
- Da vēl nepieskāros šai tēmai! ES tev taču teicu!
“Tāpēc mums visiem kopā jāapsēžas un vienkārši jāparunājas,” Andris mierīgi sacīja un turpināja ēst.
Tūlīt viņa ieradīsies mājās, un nekavējoties ir jārunā.. nav ko vilkt garumā!
- Sveiki, vecāki! – Andželīna jautri sveicināja, iemetot somiņu uz apavu plaukta. – Kāpēc Jūs esat tik drūmsi? Kaut kas notika?
- Vēl ne, Līniņ… “Tu ienāc un paēd kopā ar mums vakariņas,” sacīja tēvs.
Līna ātri nomazgāja rokas un apsēdās pie galda.
- Es esmu tik izsalkusi.. Gatava ēst dubultu porciju! – Līna pavilka šķīvi pret sevi un sāka ēst.
“Jā, porcija diviem, viņai un mazulim…” pazibēja man galvā.
“Meitiņ, nedari neko muļķīgu,” es iesāku. – Nevajag atbrīvoties no šī mazuļa.
Raksta turpinājumu lasiet nākamajā lappusē!
