Es paliku uz dirsas, kad sadzirdēju, par kādu tēmu mana meita Andželīna, runā pa telefonu..

• Kas?! – meita iepleta acis. – Es to jau sen izdarīju..
• Kā? – pārsteigta pavēru muti.
• Pateicu, ka mēs neesam uz viena ceļa, tas arī viss!
• Kam tu teici? – Andris iejaucās sarunā.
• Olafam, protams, kuram gan citam?! Es netaisos satikties ar bērnu, kurš joprojām jautā mammai, vai viņš var iziet ar mani pastaigāties… Ir interesantākas un svarīgākas lietas, ko darīt. “Kopumā esmu nolēmusi pagaidām dzīvot ārpus attiecībām,” lietišķi teica mūsu sešpadsmitgadīgā meita..
• Es nesaprotu, kāds bērnam ar to sakars? – jautāja vīrs.
• Kāds bērns? – Līna ar pilnu muti uzjautāja.

Un tad es sapratu: mūsu Andželīna negrasījās atbrīvoties no mazuļa! Viņa nav stāvoklī! Mazulis, par kuru viņa pastāstīja draudzenei, ir viņas bērnišķīgais draugs Olafs.

Tādā veidā es sevi sapināju ar kaut ko, kas nemaz neeksistēja. Smieklīgi, un tas arī viss! Tāds lūk stāsts!