Parasti vīramātes nevienam nepatīk, vai arī pret viņām izturas ar aizspriedumiem. Bet mans kolēģis vienmēr ar lielu cieņu runāja par savas sievas māti. Uz manu jautājumu, kāds ir viņa labo attiecību noslēpums ar vīramāti, viņš man atbildēja:
“Kad apprecējos, ar bažām skatījos uz savu topošo vīramāti. Es savā laikā pārāk daudz dzirdēju stāstus un sūdzības no draugiem par kaitīgām vīramātēm, un domāju, ka tā notiek ar visiem.
Bet pagāja laiks, vīramāte pie apvāršņa īpaši nepazibēja. Viņa, protams, zvanīja savai meitai katru dienu – regulāri dzirdēju, kā sieva ar viņu runāja pa telefonu, bet ar to viss arī beidzās.
Tad piedzima bērns, un es domāju, ka, iespējams, tagad viņa pavadīs dienu un nakti mūsu dzīvoklī, lai mūs mācītu… Bet arī šeit vīramāte mani pievīla – nopirka ratus, atvilka veselu koferi ar bērnu autiņbiksītēm un atkal klusi pazuda. Viņa, protams, palīdzēja sēdēt ar bērnu, kad sievai vajadzēja steidzami doties uz klīniku vai pie zobārsta. Bet ar to lieta beidzās…
Bet kādu dienu es izdomāju lielisku plānu. Tuvojās vasara un uzaicināju sievu kaut kur pie jūras atpūsties. Un bērnu izdomāju atstāt sievas mātei – vienalga, viņa ir viena, lai papriecājās par mazdēlu. Mana sieva iesmējās un ieteica man pašam par to parunāt ar viņas māti…
Es aizgāju pie vīramātes.. pat ne tukšā, kā parasti, bet ar saldumiem. Viņa smaidīja, satieka un uzvārīja tēju.. Es viņai saku, ka dēlam būtu jauki pavadīt vasaru pie vecmāmiņas, kamēr viņa vecāki nedaudz atpūtīsies un smelsies jaunus spēkus.. Viņa mani uzmanīgi klausījās un tālāk sekoja atbilde…
Raksta turpinājumu lasiet nākamajā lappusē!
