– Protams, es varētu paņemt mazdēlu pie sevis uz vasaru, man tas nav grūti. Bet saki, mans dārgais znots, kad TEV vēl būs iespēja savu trīsgadīgo dēlu aizvest līdz jūrai? Tikai šogad. Jo pēc gada tas būs četrgadīgs puika, un tas jau būs pavisam savādāk, gan pašam, gan puikam.. Un jūs uz visiem laikiem zaudēsit visu vasaru… saziņu ar savu dēlu, satuvinot viņu ar savu vecmāmiņu. Vai Jūs tiešām man tik viegli uzdāvinātu tādu dārgumu?
Un vēl pēc piecpadsmit gadiem tavs paša dēls vairs negribēs ar tevi braukt uz jūru, jo būs pilngadīgs un viņam būs savi draugi. Viņš ātri izaugs, un jums pat nebūs atmiņas par to, kā jūs pirmoreiz, turot aiz rokas, aizrautīgu mazuli ievedāt sērfošanas viļņos. Kā pirmo reizi viņš uzlika gliemežvāku uz plaukstas un pirmo reizi kopā ar viņu uzcēla smilšu pili. Pirmkārt, tās ir jūsu tiesības! Un tavam dēlam ir tiesības atcerēties, ka jūru pirmais viņam parādīja tētis, nevis kāds cits. Neatņemiet viņam to!
“Uzticieties manai pieredzei,” viņa turpināja, “mūsu bērni ir kopā ar mums ļoti īsu mūsu dzīves posmu. Un katrs kopā ar viņiem pavadītais mirklis ir unikāls.
Un zini, es smagi domāju. Atcerējos, kā mani pašu visu vasaru nepārtraukti sūtīja pie vecmāmiņas uz ciemu. Atcerējos, kā tēvam vienmēr nebija laika priekš manis – visu atņēma darbs. Un tad viņam bija sirdstrieka, un izrādījās, ka man tiešām nebija ko atcerēties par viņu. Tāpēc tajā gadā mēs kopā devāmies uz jūru. Un arī pēc gada.
Un es mīlu un cienu savu vīramāti, jo viņa ir patiešām gudra sieviete.
