Mani sauc Oksana, es ar savu topošo vīru Igoru i.e.p.a.z.i.n.o.s. poliklīnikā. Es tur mācījos, viņš bija mans kurators. Mēs sākām satikties un drīz sapratām, ka vēlamies visu atlikušo dzīvi pavadīt k.o.p.ā. Mēs apprecējāmies un kopš tā laika esam laimīgi p.r.e.c.ē.j.u.š.i.e.s.
Pirmo reizi, kad satiku sava vīra vecākus, es uzreiz iemīlējos viņa tēvā. Iemīlēties viņā bija vienkārši neiespējami. Gara auguma, graciozs vīrietis ar lielisku stāju. Viņš bija ārsts, kurš dienēja armijā.
Mēs apprecējāmies un pēc kāzām vīra māte palīdzēja man un vīram iekārtoties kopā militārajā slimnīcā. Vīrs ar darba jautājumiem bieži vien brauca komandējumos un tieši vienā no reizēm es palūdzu vīra tēvu atnākt pie mums uz mājām.
Es uzklāju galdu, nopirku pudeli konjaka un sāku gaidīt. Viņš atnāca, visu to ieraudzīja un saprata manus nodomus, un pateica:
“Tu man iepatikiem no pirmās dienas, bet jaukt dēla ģimeni es nevēlos. Bet tākā viņš ļoti bieži brauks komandējumos un tu būsi viena, tad nu labāk jau es, nekā kāds cits. ”
Jūs, drošvien, domājat kā gan es varēju gulties vienā gultā praktiski ar savu tēvu, atbildēšu, ka varēju, jo es viņu ļoti mīlēju.
Es piedzemdēju divus bērnus no sava vīra tēva, bet vīrs domāja, ka no viņa un viss mums bija pat ļoti labi, līdz kamēr negaidīti vīrs ieradās agrāk no sava komandējuma nekā tas bija paredzēts.
Paši jau saprotat kas notika tālāk. Ar vīru mēs pašķīrāmies, vīra tēvs pārstāja ar mani kontaktēties, pat atlaida mani no darba, beigu beigās es, vienkārši, paliku viena pati.
Savu sievu vīra tēvs nepameta, viņš viņai palūdza piedošanu un visu viņai izstāstīja. Vīrs mans aizgāja no darba un aizbrauca ļoti tālu, viņš uztur kontaktus tikai ar savu māti.
Es padevu vīru uz alimentiem, bet tiesa man viņus nepiešķīra. Vīra māte palīdz, jo kā nekā mums ir bērni ir viņa arī . Bērni bieži vien prasa kur ir tētis, kur ir vectētiņš, bet ko gan es viņiem varu atbildēt, ka tas nav viņu vectētiņš, bet gan tētis?
Es aizbraucu pie saviem vecākiem, bet tie mani nepieņēma un man nekas cits neatlika kā izīrēt dzīvokli, iekārtojos darbā, bērni iet bērnudārzā. Tā arī dzīvoju. Otro reizi es tā arī neapprecējos, mana vīra tēvs drīz vien aizgāja pensijā, ar mani un bērniem viņš nekontaktējas. Ar mani pat manis pašas vecāki nekontaktējas.
Kad mans tēvs saslima un atnāca pie ārsta uz apskati, viņš kā reiz tieši tika pie manis, tak viņš pat ne vārda nepateica, pagriezās un izgāja un pēc tam aizgāja pie cita ārsta. Pagāja ļoti daudz gadu, bērni jau ir izauguši, mācās medicīnas jomā, viņiem viss ir labi, bet es tā arī paliku viena, neviens man nav vajadzīgs, izņemot mana vīra tēvu, tā bija mīlestība uz visu manu dzīvi.
Mans vīrs drīz vien apprecējās, bet viņš neiepazīstināja savu jauno ģimeni ar savu tēvu. Viņam viss ir labi , godīgi pateikšu, es biju ļoti priecīga par viņu, viņš man slikts cilvēks, es vienkārši viņu nemīlēju, tas arī viss.
Man jau ir daudz gadu un es vēlos jums visiem , kas bija vai ir tādā situācijā kādā biju es, tad ļoti jūs lūdzu, nejauciet ārā ne savu ģimeni, ne arī svešu, jo laimi tas neatnesīs nevienam. Neesiet kaut kāds rezerves lidlauks nevienam, lai arī kā jūs nemīlētu kādu.