Aigas dēls tika izārstēts.. Atveseļošanās nebija viegla. Priecīgi atnācu apciemot savu draudzeni.
- Kāpēc tu visu laiku nēsā līdzi savu kaķi? – Aiga nicinoši paskatījās uz pūkaino bumbu, kas gulēja manās rokās.
“Viņa ir ģimenes locekle,” es atbildēju, bet, pamanījusi draudzenes nicinošo sejas izteiksmi, es vairs nenācu pie viņiem ciemos ar kaķi.
Pēc dažiem mēnešiem Pūciņa saslima, es aizvedu viņu pie veterinārārsta, un izrādījās, ka ārstēšana maksās diezgan lielu naudas summu..
Mārtiņš, kurš mīlēja kaķi, uzreiz teica, ka mēs maksāsim par jebkuru ārstēšanu. Tomēr mums nebija pilnas summas, lai samaksātu par ārstēšanu, un es nolēmu lūgt palīdzību draudzenei.
Vakarā zvanīju Aigai, lai padalītos pieredzē un lūgtu palīdzību..
- Cik daudz?! – draudzene iesaucās, izdzirdot ārstēšanas izmaksas. – Kāpēc tērēt tik daudz naudas spalvu kamola ārstēšanai? Vai jums nav kur likt naudu? Ja nav, tad padalies ar mani…
“Aiga!! Pūciņa ir mūsu ģimenes locekle,” es biju pārsteigta par draudzenes cietsirdību, “kādas var būt šaubas?”
“Jā, atkritumos skraida simtiem šādu kaķu,” draudzene turpināja būt rupja, “paņemiet jebkuru pēc savas izvēles!” Ja dzīvnieks ir slims, tas ir jāiemidzina..
– Tas, ko tu saki, ir briesmīgi! – es iesaucos. – Es mīlu savu kaķi un nevēlos viņu iemidzināt.
“Es tev nedošu naudu, lai ārstētu to spalvu plušķi,” Aiga skarbi sacīja..
- Tas ir negodīgi! – es iesaucos. “Kad tavs dēliņš saslima, es nekavējos tev aizdot naudu.
– Atradi, ar ko salīdzināt! – Aiga bija sašutusi. – Dzīvs cilvēks, un kaķis! Tu esi galīgi traka! Salīdzināt bērnu ar kaķi?
– Tev tiešām tas nerūp? – biju sašutusi. “Toreiz es tev aizdevu naudu, neuzdodot nekādus jautājumus, un tagad es prasu pretī..”
- Es tev nedošu naudu kaķim! Tad bērns bija slims… bet tagad tas ir tikai kaķis!
– Man šis kaķis ir kā bērns!
– Kā tu zini, kas ir bērns! Tu neesi bijusi māte un nebūsi!
Es dusmās noliku klausuli. Tā bija pazemošana no draudzenes. Manī iekšā virmoja dusmas.
Atradām naudu ārstēšanai. Pūciņa atguvās, kas mani padarīja neticami laimīgu.
Aiga man zvanīja visu nedēļu, bet es neatbildēju. Viņas vārdi joprojām skan manā galvā. Es nezinu, vai varu to piedot savai draudzenei..
Es saprotu, ka viņai tas viss izskatījās mežonīgi un nepieņemami, bet viņa nezina, kā tas ir, ja nav bērnu.
Tātad mana attieksme pret mājdzīvniekiem ir pilnībā pamatota.
No abpusējiem paziņām uzzināju, ka gadu pēc strīda Aigas ģimene pārcēlās uz citu pilsētu. Man dažreiz pietrūkst savas draudzenes, bet sāpes no strīda joprojām ir palikušas, es neesmu gatava viņai piedot..
Kā Jums šķiet, vai šādi izgājienu vajadzētu viņai piedot un atsākt draudzību? Atbildi rakstiet komentāros?
