Pirms 5 gadiem mans vīrs nomira, pēc viņa man ilgi nebija neviena, un tad pēkšņi, pēc 4 gadiem, es iemīlējos.. Kad mēs sākām dzīvot kopā, no plaukta vecās fotogrāfijas ar vīru es neņēmu nost.. (tās bija pilnīgi nekaitīgas fotogrāfijas no mūsu piknika), jaunajam vīrietim teicu, ka tas ir mans brālis.
Es negribēju apspriest pagātnes attiecības, man bija grūti par to atcerēties, un jaunais vīrietis pastāvīgi salīdzinātu sevi ar manu vīru, un tas tikai pasliktinātu mūsu jaunās attiecības. Tāpēc es klusēju..
Kādu dienu pārrados no darba, jaunajam draugam tieši bija brīva diena, viņš priecīgi saka: “Beidzot es satiku tavu brāli, viņš piestāja, ejot cauri pilsētai, viņš arī tev nodeva siltus sveicienus, piekodināja, lai es neaizvainoju un rūpējos par tevi.. tad mēs mazliet parunājām par Tevi un viņš teica, ka jādodās, pretējā gadījumā viņš kavēs..
Es lūdzu viņam kopā sagaidīt tevi, bet viņam nav laika, viņš saka.
Raksta turpinājumu lasiet nākamajā lappusē!
