Man ir vīrs un 2 bērni. Mans vīrs ir gudrs un pieprasīts speciālists, viņam ir laba alga, un mēs dzīvojam plašā trīsistabu dzīvoklī.
Savā ģimenes lokā es iekļāvu viņa brāli un viņa ģimeni, māti, viņa māsīcu un viņas ģimeni, un viņas māti, un viņa tanti, manas mātes māsu, vārdu sakot – visus..
Mēs bieži sanācām kopā, mums ir apmēram viena vecuma bērni, un viņi draudzējās viens ar otru. Došanās piknikā, brīvdienas – vienmēr kopā. Uz laiku uzņemt bērnus, palīdzēt viņiem ar naudu, palīdzēt ar remontdarbiem nav problēma. Es domāju, ka man ir labākie radinieki pasaulē, spēcīga aizmugure un uzticams plecs. Taču ātri vien kaut kas nogāja greizi.
Es vienmēr domāju, ka man ir divas vecmāmiņas. Viena ir tuvākā, no kuras dzima mana māte un viņas māsa, bet otrā ir manas vecmāmiņas māsa Baba Oļa. Viņai nebija savu bērnu, tāpēc viņa mūs uzskatīja par saviem mazbērniem. Es viņu ļoti mīlēju.
Baba Oļa kļuva par manu uzticīgo draudzeni pusaudža gados, mēs par visu glabājām noslēpumus. Viņai bija ļoti nopietns un svarīgs vīrs, kāds dizainers rūpnīcā.
Kopā viņi mūs lutināja no visas sirds un pirka dārgas dāvanas. Bija tik daudz neiztērētas mīlestības pret mums, bērniem.
Mana vecmāmiņa nomira agri, kad man bija 13 gadu, bet Baba Oļa, kuru es dievināju, vēl dzīva..
Baba Oļa bija atraitne, viņas vīrs pēkšņi nomira no sirdslēkmes. Kāda vecāka gadagājuma sieviete palika viena lielā dzīvoklī. Viņa dzīvoja jautri, un mēs visi bijām ļoti pārsteigti, kā viņai tas izdodās. Bet apmēram gadu pēc bērēm Baba Oļa saslima.
Raksta turpinājumu lasiet nākamajā lappusē!
