Es nosēdināju radus pie galda viesistabā un aizgāju uz virtuvi. Dzirdu, kā sievastēvs un sievasmāte ar Lidu par kaut ko runā, šķiet, ka strīdas, bet smieklīgi… Ar domu “tagad tu liksi man pasmieties”… Es ieslēdzu televizorā, kurš stāvēja tieši pretī viņiem, to ierakstu kur Lida mani krāpj..
Istabā valdīja klusums. Tad Lida sāka trakot, acīmredzot meklējot TV pulti. Jā, tagad! Es to apdomīgi noslēpu, lai atriebība noritētu bez jebkādas aizķeršanās..
Pēc dažām minūtēm es atgriezos viesistabā un paskatījos uz savu sievu. Viņa nolaida acis un neizdvesa ne skaņu.
Pirmais runāja sievastēvs – atvaļināts militārists, bargs cilvēks, bet kopumā adekvāts.
- Kas šeit notiek?
- Atmaskoju krāpnieci! – Es atbildēju smaidot, lai gan sapratu, cik grūti tagad ir manas sievas vecākiem. – Viņa veido šīs riebeklības, kamēr es dodos komandējumos..
- ES neticu. Mana meita uz to nav spējīga…
— Mihail Petrovič, — es pārtraucu sievastēvu, — jūs pats visu redzat!! Kāpēc strīdēties?!
Atkal iestājās klusums, nodevēja un viņas vecāki tikai reizēm uzmeta skatienus jau tā tumšajam televizora ekrānam, nespējot atrast īstos vārdus..
Es grasījos izmest viņus un sievu no dzīvokļa, bet Lida, it kā lasīdama manas domas, pati piecēlās no dīvāna un sniedzās skapī pēc čemodāna.
Tajā pašā vakarā bijusī sieva sakravāja mantas un devās prom kopā ar vecākiem. Kur un no kā viņa dzīvos, man ir vienalga. Galvenais vairs neredzēt šīs nodevējas nekaunīgo seju.
Vienīgais, par ko es uztraucos, bija tas, vai neesmu pārāk sarūgtinājis savu sievastēvu ar šo briesmīgo izrādi. Atšķirībā no sievasmātes viņš ir brīnišķīgs cilvēks un vienkārši trāpījās man “zem karstas rokas”. Bet pats vecais vīrs kliedēja manas šaubas un bailes. Pēc pāris dienām sievastēvs piezvanīja un atvainojās par savu meitu.
Tāpēc viņš teica: “Maksim, piedod man, ka nespēju Lidu izaudzināt par uzticamu, uzticīgu un godīgu sievieti.”
Es neatbildēju, tikai pasmaidīju un beidzu zvanu.
