Māsiņas aizkaitinājums pazuda kā ar burvju mājienu – viņa aizskrēja uz nodaļu, un pēc pāris minūtēm vadītāja ar Ludmilas meitiņu rokās, nokāpa lejā.. Viņa sāka atvainoties un skaidrot, ka arī šis zēns gatavojas izrakstīšanai. Precīzāk – uz bērnu namu, jo viņa māte pameta šo te puisīti.
Ludmila nevēlējās strīdēties un paņēma meitu un devās pie vīra. Šķiet, ka tie bija svētki, bet jaunā māte nevarēja dabūt ārā no galvas to mazo zēnu, kurš tiks nogādāts bērnu namā… Vakarā vīrs viņai jautāja, kas noticis – viņa izplūda asarās un visu izstāstīja.
Un pēc trim nedēļām atkal sapulcējās visi radinieki – par godu tam, kad mājās ieradās vēl viens jauns ģimenes loceklis – Maksims, pavisam mazais zēns, kurš gandrīz tika nodots jaunajiem vecākiem viņu meitas vietā.
Viņi padomāja, apspriedās ar vecākiem, saņēma vienprātīgu apstiprinājumu – saka, kur viens, tur otrs, mēs ar to varēsim tikt galā. Un tagad viņu meitiņai ir brālītis. Tikai tas, ka tagad rati ir jāpērk citi – dvīnīšiem…
Ne visi cilvēki šādi rīkotos, vai piekritīsiet? Cepuri nost šai ģimenei!
