Tomēr, kad puisis saprata, ka meitene viņam nepatīk un ir apnikusi, viņš meiteni padzina.
Sauvkārt māte meitai nespēja piedot un atpakaļ arī negribēja, lai nāk uz mājām.
Tādēļ viņai sākumā nekas cits neatlika kā mitināties pie draugiem līdz mirklim, kad palika kauns un sāka dzīvot vienkārši ārā.
Es visā šajā klausījos un bija grūti noticēt. Piedāvāju viņai pie sevis ierasties – izmetām ārā vecās drēbes, viņa nomazgājas, iztīrīja zobus, apgriezām viņai īsākus matus, iedevu naudu un kaut kādas drēbes.
Meitene bija aizkustināta par tādu palīdzību. Bet, lai sirds būtu mierīga, sazvanījos ar saviem draugiem, izstāstīju situāciju, un kopīgiem spēkiem noīrējām viņai istabiņu kopmītnēs. Papildus tam palīdzējām viņai iekārtoties darbā par apkopēju tirdzniecības centrā.
Viņa vienkārši bija tik laimīga un priecīga par tādu palīdzību. Protams, arī man pašai bija patīkami.
Uz ilgāku laiku sakari bija gan pazuduši, sāku jau nedaudz uztraukties. Bet sagadīšanās pēc biju satikusi viņu atkal veikalā. Tikai šoreiz viņa izskatījās ļoti labi un bija labi ģērbta. Ieraudzīja mani un sāka vai spiegt aiz laimes. Samīļojām viens otru un aprunājāmies nedaudz.
Īsumā sakot, viņai klājas labi. Ir jau puisis, strādā pagaidām par kasieri. Nākamnedēļ ejam ar viņu uz teātri. Viņa pati nopirka biļetes, ļoti vēlas mums pateikties.
Svarīga atziņa no šī stāsta ir tāda, ka dari labu citiem un vēlāk pretī saņemsi divtik. Tiem, kam klājas grūti, mums viņus vajag atbalstīt. Katram ir savs stāsts un katrs ar nelielu iesaisti mēs varam cita cilvēku dzīvi pagriezt par 180 grādiem!
