Par Annas Jansones pazušanu un viņas meitiņas Luīzes nāvi pagaidām ir ļoti daudz neatbildētu jautājumu. Piektdien, 17. novembrī, Annas vīrs Juris Evertovskis savā “X” kontā bija gatavs atbildēt uz anonīmiem jautājumiem, par kuriem domā visi, bet kautrējas vai baidās uzdot. Starp jautātājiem ir gan tie, kuri jūt līdzi un pārdzīvo, gan tie, kur pret Juri izjūt aizdomas.
Juris Evertovskis saka: “Aizdomām pret mani ir jābūt, dzīvesbiedrs ir pirmais pārbaudāmais. Ja policija nepārbaudītu mani, tad ko viņi vispār pārbaudītu?
Protams, būtu jauki, ja viņi kādreiz publikai arī pateiktu, ka mani pārbaudījuši krustu šķērsu un neko aizdomīgu nav redzējuši. Bet nu nezinu, varbūt arī viņiem ir kas aizdomīgs.”
Daudzi anonīmo jautājumu un atbilžu sesijā jautā Jurim: kāpēc tik bieži raksti “X”? Negatīvie komentāri nenomāc?
Juris atbild: “Neatceros, kāpēc sāku. Turpināju, lai precizētu neskaidrības, sūdzētos par problēmām. Nenožēloju, jo publicitāte rada gan uzmanību un rūpes lietai, gan aktualizē problēmas un ļauj cilvēkiem runāt par līdzīgiem izaicinājumiem. Lai vecāki nekaunas par savām depresijām un grūtībām!”
Juris arī atzīst, ka sociālo tīklu lietošanā Anna bijusi daudz mazāk aktīva un piebilst: “Viņas kontu šeit zinu tikai es un tā arī paliks.”
Daudzi anonīmie komentētāji uzdod jautājumus par mazo Luīzi. Meitenīti šonedēļ šaurā ģimenes un draugu lokā apglabāja. Uz jautājumu, kāds ir mazās Luīzes nāves cēlonis, Juris atbild: “Man nav zināms. Policijai – varbūt ir. Varot arī paiet vēl mēnesis, kamēr pa visādām laboratorijām audu u.tml. paraugus pārbauda. Ja nav redzams, ka ar āmuru galva sašķaidīta (un tā nebija), tad tur analīze var būt sarežģīta.”
Kā visticamāko zīdainīša nāves iemeslu Juris min nosalšanu: “Man nekas konkrēts papildus nav pateikts, kas liktu man domāt citādi.”
Daži komentētāji prāto, kāpēc Anna vispār ņēma mazo zīdainīti līdzi. Juris atbild: “Diemžēl ir bijuši arī gadījumi (arī Latvijā), kad māte bērnus vienkārši ņem līdzi pašnāvībā. Kā varbūt bija un varbūt nebija šoreiz. Mums (tuviniekiem) ir vairākas versijas, tās šobrīd nepublicēšu. Varu tikai apliecināt, ka Anna Luīzi ļoti mīlēja un viņa bija ļoti gaidīts bērns.
Ja viņa atstāja nosalšanai, tad (domājams) tāpēc, ka bija tieksme paņemt viņu līdzi pašnāvībā, bet beigās nespēja to izdarīt un atstāja atrašanai. Varbūt pieņēma, ka bolt paši interesēsies par pamesto mašīnu.”
Kāds no anonīmajiem jautātājiem uzdod jautājumu, kas droši vien pa galvu maisījies daudziem. Bērns ir miris, bet Juris aicina Annu atpakaļ – kā tā?
Juris atbild: “Mēs kopā netikām ar šo galā un kopā pievīlām bērnu un viņu zaudējām. Manās acīs esmu vismaz tik pat vainīgs kā Anna. Varbūt vairāk, jo man bija iespēja būt stipram un savāktam un vajadzēja saprast un nokontrolēt situāciju.”
Pirms dažiem mēnešiem Anna jau bija veikusi pašnāvības mēģinājumu. Kāds no komentētājiem jautā: vai Annas iepriekšējais pašnāvības mēģinājums bija līdzīgs?
“Ir daudz līdzību, bet mazliet arī atšķirības. Lielākā atšķirība, ka iepriekš šī tieksme bija zināma un visu laiku piedomājām par izvairīšanos. Šoreiz man pamanāmu priekšvēstnešu nebija,” atbild Juris.
Vai iespējams, ka Annai pēcdzemdību depresija bija jau pēc pirmā bērna piedzimšanas, kāds jautā. Jurim nav skaidras atbildes: “Nezinām, varbūt. Diagnozes nebija. Mums bija ļoti grūti. Objektīvi. Kolikas astoņus mēnešus. Stunda raudāšanas ik pēc divām stundām. Tātad astoņas stundas dienā bērns kliedz. Tobrīd likās, ka absolūtas bezcerības sajūta ir loģiska, bet varbūt arī bija īsta depresija.”
Kāds jautā Jurim: vai nešķiet, ka Annai vajadzēja pievērst lielāku uzmanību, īpaši tāpēc, ka iepriekšējais pašnāvības mēģinājums notika nesen.
Juris atbild: “Nu, protams, ka šķiet… Galvenais jau, man bija jāspēj pamanīt, ka viņu kas nomāc, par ko viņa nespēj pateikt. Un kaut kā jāpalīdz, lai spēj izteikties. Par to, kā būtu varējis to labāk izdarīt, es tagad domāju katru dienu.
Pret pārējiem mīļajiem un apkārtējiem man iebildumu nav. Viņi paši katrs vaino sevi vairāk nekā vajag, ka nav kādā reizē uzrunājuši, palīdzējuši utt. Nu, ir arī tuvinieki, kuriem labāk būtu bijis Annu neuzrunāt, bet par to citā sērijā.”
Dažiem šķiet dīvaini, ka tik maz kas zināms par citiem Annas tuviniekiem. Juris atbild: “Jautājums vietā… No Annas puses meklē viena tuvinieku ģimene un viņu draugi/tuvinieki. Kur ir pārējie viņas “oficiālie tuvinieki” un kāpēc pat bezvēsts vadītajās grupās nespēj svētdienā ar vestīti mugurā pabradāt mežu, es pats gribētu zināt…”
Par situāciju pašu ģimenē Juris saka: “Mums vispār nebija lielu strīdu. Ja bija atšķirīgi viedokļi, tad izrunājām. Ja kāds apvainojies vai kas kaitina, tad izrunājām. Pēdējā laikā nekā domstarpībām līdzīga vispār nebija, jo bijām nesenajos izaicinājumos sapratuši, ka viens otram esam galvenā prioritāte.”
Juris saka – Annai kopumā bijis pozitīvs skats uz dzīvi. “Ne nepamatoti optimistisks, bet reālistisks, cerīgs. Ar ambīcijām un plāniem par saviem darbiem nākotnē un ģimenes nākotni.”
Daudzi komentētāji tā vai citādi uzdod jautājumu: vai pastāv varbūtība, ka Anna ir dzīva?
Juris domā: “Ja viņa neatradīsies nekur tajā apkārtnē, tad kaut kur ir aizgājusi. Ja jau ir aizgājusi, tad kāpēc lai nebūtu dzīva? Aizgāja līdz jūrai, lai noslīcinātos tur, vai?”
Vai iespējams, ka Anna pie kāda slēpjas?
Juris pieļauj šādu iespēju. “Vairumu viņas draugu/kolēģu līdz šim pazinu tikai no viņas stāstiem. Tagad gan it kā visi apzināti, par kuriem spēju atcerēties. Es būtu laimīgs uzzināt, ka viņai viss kārtībā un kāds uzticams draugs viņu slēpj. Pat, ja uz neatgriešanos slēpjas ārzemēs. Bet uzticamie to neatklās.”
Kāds no anonīmajiem komentētājiem izsaka, visticamāk, pilnīgi nepamatotu versiju, ka Anna varētu slēpties Tukumā. Juris atbild: “OK, lai turas. Pasaki, ka es viņu 100% atbalstu. Lai dod ziņu, ja kā varu palīdzēt. Kaut vai bēgam visi uz ārzemi. Bet nu es neticu, šajā formulējumā ir viena grūti noticama detaļa.”
Sociālajos tīklos Juris vairākkārt izteicies, ka negatīvie komentāri viņu nespēj ne satriekt, ne aizvainot. Portālam “Apollo.lv” Juris saka: “Par cilvēkiem esmu drīzāk daudz pozitīva atklājis. Šādos brīžos visiem ir iespēja atstāt pagātni pagātnē un atbalstīt. Un ļoti daudzi to dara. Daudzi uzrunā, ar kuriem man vai Annai kontakts bija pazudis, beidzot studijas vai skolu, un tagad piesakās un grib atbalstīt un palīdzēt.”
“Apollo.lv” jau ziņoja, ka joprojām aktīvi turpinās 1989. gadā dzimušās Annas Jansones meklēšana. 12. novembrī tika aizvadīta meklēšanas operācija Ķemeru nacionālajā parkā, kurā pievienojās arī “Apollo.lv” žurnālisti.
