Cilvēks, kurš tev uzticas, neslēps no tevis labas ziņas, ka viņš tika paaugstināts darbā, ka viņam piešķirta prēmija vai saņemts mantojums. Viņš dalīsies savā priekā ar jums.
Bet gudram cilvēkam ir tikai daži cilvēki, kuriem viņš uzticas. Tie ir paši tuvākie, kuri viņa labsajūtas labad ir gatavi novilkt pēdējo kreklu. Parasti tie ir vecāki, vecvecāki, bērni.
Draugi reti paliek draugi, ja viņu finansiālā situācija ir nevienlīdzīga vai kad vienam kaut kas izdodas, bet otram ne.
Divi puiši sadraudzējās, strādājot pie viena projekta, un tad viss izjuka. Vienam no viņiem bija sieva, kas dzemdēja bērnu, bet otram tas nav izdevies, viens tika paaugstināts, bet otrs palika tajā pašā amatā. Viņi pārstāja būt draugi. Viņu starpā nāca dusmas, aizvainojums, skaudība, netaisnības sajūta.
Diemžēl ar šo sakāmvārdu nevar izmērīt visu savu vidi. Ja jūs mēra, tas nozīmē, ka esat pārāk naivs cilvēks, pārāk atvērts, un jūs no tā cietīsiet vairāk nekā vienu reizi.
Gudrs cilvēks tur muti, viņš nelepojas, necenšas nevienu pārsteigt ar saviem panākumiem un cenšas nevienam nestāstīt par savu laimi. Kam paveicies vairāk, viņa panākumi ir neinteresanti, un tiem, kuriem paveicies mazāk, viņš ir kā sarkana lupata vērsim.
Ja runājat par savu laimi un veiksmi, tad saprotat, kas notiks: vai nu cilvēki zaudēs drosmi, ka nevar dzīvot tik gudri un viegli, un devalvēs visu, kas viņiem ir, vai arī sāks jūs apskaust, un skaudība pārvērtīsies naidā.
Laime mīl klusumu. Tā nav māņticība, bet gan pieredzē balstīta gudrība.
Ja cilvēks sargā savu privāto dzīvi, ja neielaiž tajā svešiniekus, ja padomā pirms runā, tad viņam sadursme ar nelietību praktiski ir izslēgta.
Zemisks cilvēks parādās tikai tur, kur dvēsele ir plaši atvērta un sirds atrodas plaukstā. Dzīve māca, ka tā dzīvot nav iespējams.
