Viss sākās ar to, ka ģimenes a.s.t.o.ņ.p.a.d.s.m.i.t.g.a.d.ī.g.a.i.s. dēls iemīlējās, skrēja uz randiņiem pie tā dēvētās meitenes. Viņš neiepazīstināja savu dāmu ar savu ģ.i.m.e.n.i., lai gan māte viņam to jautāja.
Pusotru gadu viņiem ir mīlestība, taču nekas par meiteni nav zināms p.u.i.š.a. ģimenē. Un tā mēs sapulcējāmies kopā ar visiem saviem radiniekiem, sēžot pie galda, gaidot m.ū.s.u. puiša meiteni. Ilgi gaidīto tikšanos..
– Viņi nāk, viņi nāk! Brālēns čukst visiem.
Bet, kad viņi ienāca istabā, pie galda valdīja klusums.. Šķita, ka neviens pat n.e.e.l.p.o. Puiša izredzētā bija čigānu izcelsmes un 15 gadus vecāka par viņu.
Protams, visi radinieki bija pret šādu vedeklu. Viņai bija arī četri bērni. Viņa ir atraitne. Bet mūsu Ilmāru nepārliecināja neviena radinieka vārdi. Puisis savāca savas mantas, it kā nekad nebūtu dzīvojis mātes mājā. Viņš neatbild uz tālruni, nevēlas zināt nevienu no mums.
Mēs ar māsu gājām ar viņu parunāties, tik tikko atradām šīs mīļotās māju. Viņš pat pie mums neiznāca. Bet dāma iznāca, teica mums, ja mēs viņus neatstāsim vienatnē, viņi mums nodarīs kaitējumu. Neaizmirstiet, ka es esmu čigānu izcelsmes. Viņa pasmaidīja un aizcirta durvis.
Viņas smaids nebija laipns, tāpēc mēs bijām vēl vairāk apbēdināti. Ciematā visi saka, ka viņa apbūra bijušo vīru, mēs domājam, ka ar mūsu Ilmāru tas pats stāsts. Taču gāja laiks un viņš joprojām ar mums nesazinājās.
Kādu dienu, pilnīgi negaidot viņš ieradās mūsu mājā, paziņoja, ka abi romantiķi pavisam drīz precēsies, jo mīļotā ir bērna gaidībās. Gaidāms jau piektais bērns. Mūsu Ilmāram tikai 18 gadi, taču par spīti radinieku lūgumam izbeigt šīs attiecības, puisis skandināja, ka šī ir patiesa mīla.
Pagāja laiks, piedzima bērns, abi mīlnieki apprecējās. Ilmārs līdz pēdējam brīdim uzskatīja, ka viņa dzīve ir izdevusies un mīļotā ir no zelta, tomēr viņš kļūdījās. Kad bērnam bija vien 4 mēneši, tā sauktā māte, Ilmāram paziņoja, ka ir atradusi citu vīrieti, daudz pieaugušāku.
Viņa lika viņam izvākties no mājas un līdzi ņemt viņu meitu, jo māte skandināja, ka viņai nav līdzekļu, lai pabarotu piecus bērnus. Viņš meitu ļoti mīlēja un ne brīdi nebija domājis atstāt viņu pie mātes.
Protams, Ilmārs ar meitu uz rokām ieradās pie ģimenes. Ģimene ne mirkli nevilcinājās un abus pieņēma un aizmirsa visu slikto kas bijis. Pagāja gads un māte nebija ne interesējusies, ne par Ilmāru, ne par meitu. Taču ģimene bija priecīga un katru mīļu brīdi veltīja jaunajai atvasītei.
Reizēm mēs nezinām kas notiks pēc mēneša vai pēc gada, tādēļ sava ģimene ir jāciena vienmēr un ir jāatrod laiks, lai apciemotu viņus un iedzertu kaut tēju pie vakariņu galda. Mīliet savus vecākus!
