Es atbildēju, ka nē, jo viņi ēdīs mājās. Pēc piecām minūtēm viens no viņiem ienāca virtuvē un teica: “Patiesībā es arī gribu vistas makaronus.” Es atbildēju: “Tagad tu brauksi mājās ēst, man šķiet, ka tava mamma tev arī ir pagatavojusi ēst… Zēni, davaj brauciet mājās, jūsu vecāki jūs gaida ar gardām vakariņām.
Puiši pagriezās un aizgāja.
Es savam bērnam visu izskaidroju, un viņš mani saprata. Es neesmu atbildīga par šiem bērniem, man nav pienākuma viņus barot..
Vēlāk izrādījās, ka to puišu mammas uz manu atteikumu reaģēja ļoti negatīvi.
Viņas teica: “Tiešām, viņai bija žēl pabarot bērnus, kad viņi prasīja?” Viņi mani nekādīgi nesaprata, bet tas ir diezgan normāli. Es arī viņus nesapratu…
Kā Jūs domājat, vai šī situācija ir normāla? Vai šajā gadījumā mātei vajadzēja pabarot visus bērnus? Atbildi atstājiet zem facebook posta!
