Pirms sešiem gadiem es ņirgājos par terminu “pusmūža krīze”. 46 gadu vecumā es viņu pārdzīvoju.
40 gadu vecumā es domāju, ka depresija ir vājajiem. 46 gadu vecumā viņa kļuva par daļu no mana stāsta.
40 gadu vecumā es neskatījos TV šovus, un es dodu priekšroku mājsaimniecības darbiem, nevis grāmatu lasīšanai. Tagad ir otrādi.
40 gadu vecumā es to kontrolēju. 46 gadu vecumā es atbrīvojos no šīs atkarības.
40 gadu vecumā es uztraucos par to, ko cilvēki par mani teiks. Tagad man pašai patīk par tiem runāt. Lielāko daļu laika apbrīnu. Un es vienkārši nerunāju par citiem.
40 gadu vecumā es uztraucos par savu nākotni. 46 gadu vecumā es sapratu, ka tikai tava šodiena ir svarīgāka par rītdienu.
40 gadu vecumā es centos vidi, kurā atrodos, padarīt harmonisku. Tagad man nav jāmeklē harmonija. Viņa vienmēr ir tur, pateicoties videi.
40 gadu vecumā daudzas lietas man bija nepieejamas. Mani bērni un ģimene bija mana galvenā prioritāte. Tagad bērni ir izauguši, paverot man jaunas iespējas.
Daudzas lietas, kas manos 40 gados šķita vienīgās pareizās lietas, tagad tās vairs nav.
40 gadu vecumā man katrā gadījumā bija savi skaidri uzskati. 46 gadu vecumā es sapratu, ka lietas un notikumi var nebūt tādi, kā mums šķiet.
40 gadu vecumā man bija bail izdarīt kaut ko stulbu. 46 gadu vecumā es baidos no iespējas to nedarīt, ja varu. Nē, es nerunāju par stulbumu.
Un tomēr savos 40 gados es nevarēju iedomāties savu dienu bez glāzes laba vīna-vakariņās. Tagad pat esmu aizmirsusi kā tas garšo.
40 gadu vecumā es neko nerakstīju. Tagad neviena mana dzīves diena nav iespējama bez šīs nodarbības.
Un tie ir tikai 6 gadi. No otras puses, cita dzīve. Tāda savādāka. Ar zaudējumiem un ieguvumiem. Bet tik pat skaista.
Tagad es īsti neticu, kad viņi man saka: “Ak, tu nemaz neesi mainījusies!”. Tā nav taisnība.. Nav taisnība. 🙂
