Reizēm dzīve ir dāsna ar problēmām un nepatīkamiem pārsteigumiem, un, saskaroties ar tām, mēs visu pārējo atstumjam otrajā plānā.
Pat tuvi cilvēki šajā brīdī kļūst ne tik svarīgi, un mēs cenšamies samazināt saziņu ar viņiem. Pieaugušie bērni ne vienmēr novērtē atbalstu, mīlestību un rūpes, ko vecāki viņiem sniedza dzīves sākumā.
Tā notika ar Igoru. Viņa uzmanību prasīja sieva un dēls, un, tā kā viņš vienīgais ģimenē pelnīja naudu, nekam citam laika tikpat kā neatlika. Igora aprūpē bija viņa vecākais tēvs.
Situāciju sarežģīja fakts, ka Igora sievai nepatika, ka viņai jābaro un jākopj vecs cilvēks, un viņa par to bieži sūdzējās.
Kādā brīdī Igors nolēma, ka nav spējīgs nest šādu atbildību un atrada tētim pansionātu, cerot, ka viņam šeit tiks sniegta pienācīga aprūpe.
Igors ar dēlu devās vest vectēvu uz pansionātu. Tēvs nestrīdējās, lai cik apvainojošs viņš būtu, viņš saprata, ja dēls tā izlems, tad viņam būs labāk. Igors pameta tēvu un savu lēmumu nenožēloja. Mājupceļā dēls lūdza Igoru pateikt precīzu vectēva apmešanās vietas adresi. Vīrietis bija pārsteigts, brauks ciemos kopā, turklāt bērns vēl pavisam mazs, pats pie vectēva. Puiša atbilde bija atturoša – viņam bija vajadzīga adrese tieši vēlākām vajadzībām, kad tētis kļūs vecs, viņš viņu vedīs uz to pašu, kur bija devies vectēvs.
Bērna vārdi sāpināja. Igors beidzot paskatījās uz situāciju no sava tēva puses un saprata, cik daudz sāpju un ciešanu viņa lēmums sagādāja mīļotajam. Nākamajā dienā Igors atkal devās uz pansionātu nevis apciemot tēvu, bet gan aizvest mājās.
