Protams, es jūs pārsteigšu, radīšu sašutumu un varbūt pat šokēšu. Mīļās dāmas, paslēpiet akmeņus, ar kuriem grasāties man mest, un izlasiet zemāk rakstīto!
Nav jāsteidzas, ir viens ārkārtīgi spēcīgs iemesls, kāpēc es atteicos to darīt un nekad nepārdomāšu.
Reiz pie manis pienāca kāds kolēģis. Mēs nedaudz pasēdējām virtuvē, padzērām kafiju, sirsnīgās sarunas laikā es atvainojos un teicu, ka novākšu galdu.
Kolēģis izbrīnītām acīm paskatījās uz mani un saka: “Klausies, tu gan esi malacis, ka palīdzi savai sievai. Galdu novāc, traukus nomazgā. Es reiz izmazgāju grīdas, bet mana sieva man pat vārdu nepateica. Kopumā kopš tā laika es nolēmu neko nedarīt mājā, jo nekādu pateicību tāpat par to nesaņemu.”
Tagad es biju pārsteigts. Es atgriezos pie galda un paskaidroju kolēģim, ka es nepalīdzu sievai. Galda tīrīšana aiz sevis un maniem viesiem nav viņas darbs un pienākums. Mēs dzīvojam kopējā mājā, kura ir tikpat mana kā viņas. Mums abiem ir jāuztur tīrība, tāpēc trauku vai grīdu mazgāšana vai kaut kas cits nav palīdzēšana.
Es nepalīdzu sievai uzkopt māju. Es šeit dzīvoju, šīs ir manas lietas, kurās vajadzētu būt kārtībai, šīs ir manas mēbeles, kurām nevajadzētu stāvēt putekļos, šī ir mana māja, kurā nevajadzētu būt kauns ieaicināt viesus.
Es neesmu sievas palīgs virtuvē. Es esmu cilvēks, un man ir jāēd, tāpēc es varu sev pagatavot zupu vai brokastīs uzpcept olas. Es nedomāju, ka ēdiena gatavošanai vajadzētu radīt problēmas pieaugušajam.
Es nepalīdzu mazgāt traukus. Es pats tos… Turpinājumu lasiet nākamajā lappusē, vai spiežot ŠEIT
