Nākamajā rītā viņa man paziņoja savus šķiršanās noteikumus. Viņa pieprasīja tikai vienu- lai visu nākamo mēnesi es būtu viņai blakus. Iemesls tam bija tikai viens- mūsu dēlam bija svarīgi eksāmeni un viņa nevēlējās satraukt viņu ar sliktiem jaunumiem.
Viņa man jautāja vai atceros mūsu kāzu dienu, kad uz rokām ienesu viņu pār mūsu mājas slieksni? Viņas noteikumos ietilpa punkts, ka katru rītu man viņa no guļamistabas jāiznes uz rokām. Man likās, ka viņa zaudē prātu, bet nolēmu vienu mēnesi paciesties.
Pirmajā dienā mēs abi jutāmies neveikli, veicot šo darbību. Bet mūsu dēls bija sajūsmā un sita plaukstas: ”Tētis mammu nes uz rokām!”
Aiznesu sievu cauri viesistabai līdz ieejas durvīm. Viņa aizvēra acis un nočukstēja: ”Nesaki dēlam par šķiršanos.”
Otrā dienā viss izdevās jau labāk. Viņa pieglaudās man pie krūtīm un es sajutu viņas krekla aromātu. Es sapratu, ka jau daudzus gadus neesmu ielūkojies sievas sejā, kurā jau sāk parādīties grumbiņas, bet krāšņajos matos parādījies sirmums. Bija redzams, ka laulības dzīve viņai nebija bijusi no vieglajām.
Trešajā dienā es sajutu atgriežamies intīmu tuvību. Es sapratu, ka šī ir tieši tā pati sieviete, kuru pirms 10 gadiem uz rokām ienesu savās mājās. Ceturtajā un piektajā dienā intīmā tuvība pastiprinājās. Ar katru dienu es sajutu, ka viņa paliek arvien slaidāka un vieglāka.
Un kādā jaukā dienā es apjautu, cik sāpju un rūgtuma viņai nācies pārciest manis dēļ. Es saķēru galvu, bet tad izdzirdēju dēla balsi: ” Tēt, laiks nest mammu!” Viņam tas bija kļuvis par jautru rituālu. Ievēroju, kā sieva apskauj un piekļauj sev dēlu. Es aizgriezos, saprotot, ka tas var visu mainīt. Piegāju pie sievas, pacēlu uz rokām un jutu viņas pieskārienu savam kaklam. Es turēju viņu tikpat stipri kā mūsu kāzu dienā!
Noteiktā mēneša pēdējā dienā, kad vajadzēja visam izšķirties, es aizbraucu uz dzīvokli pie savas mīļākās un pateicu viņai: ”Piedod, Džeina, bet es nevēlos šķirties no sievas…”
Es steidzos mājās un pa ceļam atcerējos, kā mūsu kāzu dienā apsolīju nēsāt viņu uz rokām, kamēr nāve mūs šķirs. Apstājos pie ziedu veikala, pasūtīju viņas mīļāko ziedu pušķi un palūdzu floristu pievienot zīmīti:”Es nesīšu Tevi uz rokām katru rītu līdz nāve mūs šķirs.”
Ar ziediem rokās un milzīgu smaidu sejā iegāju mājās un uzzināju: mana sieva miegā mirusi. Ārsti teica, ka viņai bija vēzis. Es biju aizrāvies ar mīļāko un neko nemanīju. Viņa saprata, ka drīz mirs un gribēja izdarīt pašu labāko man un mūsu dēlam. Un tā mans solījums īstenojās dzīvē… ”
