Tāpēc vadītājs nolēma runāt ar ar šo te Jančuka mammu. Saruna nebija īpaši ilga. “Vai tu zini Jānīša stāstu? Viņš četras reizes tika vests pie ģimenes un katru reizi atgriezās. Sieviete klausījās vadītāju, un viņai acīs sariesās asaras. “Es uztraucos, ka Jānītis ir ļoti pieķēries jūsu dēlam un jūsu ģimenei. Un ko viņš darīs, kad remonts būs beidzies un viņam būs jāatgriežas bērnunamā?
Uz to Jančuka mamma atbildēja, ka puiši paši nokārtošot, taču, visticamāk, draudzība turpināsies un viņi varēs viens otru apciemot. Remonts patiešām tika pabeigts, bet draudzība turpinājās. Jančuka mamma tā pieradusi pie šī rudmatainā zēna, ka viņai šķita, ka viņai vienmēr ir bijuši divi dēli… Viņa nevēlējās, lai Jānītis pazustu no viņu dzīves.
Lēmums bija atbildīgs, taču viņa zināja, ka rīkojas pareizi. Viņa bija par to pilnīgi pārliecināta. “Es gribu iegūt aizbildniecību pār zēnu. Es gribu, lai viņš dzīvotu pie mums.” Menedžeris uzklausīja sievieti un uzdeva Jānītim jautājumu: “Vai piekrīti?” Jānītis staroja: “Jā, es tiešām gribu.” Arī vadītājs pasmaidīja: “Tas ir labi. Un Jānītim parīt tieši ir dzimšanas diena…
Jančuka mamma paskatījās uz zēnu: “Kādu Tu gribēsi?” Jānītis bez vilcināšanās teica: “Ceptus kartupeļus.” Sieviete iesmējās: “Labi, veselu šķīvi…!”. Jaunā māmiņa paņēma puiku aiz rokas un viņi devās mājās. Un vadītāja viņus pieskatīja, un šoreiz viņas dvēsele bija mierīga. Viņa bija pārliecināta, ka Jānītis beidzot ir atradusi savu īsto ģimeni.
Vai, jūsuprāt, ir iespējams atgriezt bērnu bērnunamā, ja viņš jau ir adoptēts ģimenē? Kāpēc adoptētāji tā rīkojas ar saviem bērniem? Atstājiet komentāru!
