- Alīn, es domāju, ka šī nav telefonsaruna… Darīsim tā: atbrauksi, un mēs visi apsēdīsimies un izrunāsim. Labi?
- Ko tas viss nozīmē? – Es uzdevu šo jautājumu, lai gan atbilde uz to man bija skaidra.
Mājās atgriezos ar pirmo reisu.
- Alīn, tikai nekrīti histērijā, labi? Mēs ar tevi esam bijušas draudzenes kopš bērnības, un tev jāsaprot, ka es negribēju tevi sāpināt, ”Diāna stāvēja manā priekšā, joprojām tāda pati, bet pilnīgi atšķirīga.
Es nezinu, kā to izskaidrot. Man pazīstamā Diāna nebija spējīga uz nodevību, bet šī… es sāku raudāt.
– Cik ilgi esat kopā ar Ilmāru? – manas lūpas trīcēja.
- Gadu.
Es stāvēju tā, it kā mani būtu apdullinājis lielgabala šāviens. Vīrietis, kuru mīlēju, izrādījās nodevējs, un draudzene… Es nespēju piemeklēt īstos vārdus..
Mēs ar Ilmāru izšķīrāmies tajā pašā dienā. Viņš nelūdza piedošanu, bet vienkārši klusībā paņēma savas mantas no mana dzīvokļa un aizgāja.
Es joprojām esmu viena. Un es nevēlos sākt jaunas attiecības. Vismaz pagaidām. Baidos, ka, uzticoties cilvēkam, es atkal tikšu nodota.
Ilmārs pēc diviem gadiem izšķīrās ar Diānu, un es nezinu viņu strīda iemeslus. Iespējams, tā ir taisnība, ka jūs nevarat veidot savu laimi uz kāda cita nelaimes. Vai piekritīsiet šim teikumam? Komentāru atstājiet zem facebook ieraksta
