Kijevas iedzīvotāja Irina nokļuva sarežģītā situācijā: tikai viņas 70 gadus vecā māte palīdz viņai rūpēties par bērniem.
Kāpjot pa diezgan stāvajām vecās mājas kāpnēm uz ceturto stāvu, nodomāju: “Ar vienu bērnu būtu grūti iet pastaigāties, bet kā lai tiek lejā un augšā ar trīs mazuļiem un ratiem?” Līdz šim Irina par šo problēmu pat nav domājusi – pirms mēneša atbraukusi no dzemdību nama, viņa ne reizi nav vedusi ārā savus mazuļus.
Mazā dzīvoklīti mani sagaidīja suns taksis. Spriežot pēc pelēkā purna, viņš šeit dzīvo jau labu laiku kopā ar savu saimnieci. Vienā istabā mēbeļu siena, televizors un dīvāns, citā – gulta, uz kuras iekārtojās trīs bērni. Uz naktsgaldiņa stāv tīras autiņbiksītes. No balkona paveras Baikovas kapsētas “panorāma”. Uz griestiem ir redzami plankumi – dzīvoklis nepārprotami ir applūdis vairāk nekā vienu reizi no jumta.
Irina pati zvanīja ”FAKTU” redakcijai, mierīgā balsī sakot: “Vīrs mani pameta ar trim bērniem. Es nevaru izsniegt dzimšanas apliecības, kā arī sakārtot dokumentus, kuru pamatā es varētu saņemt bērnu pabalsts.
Un jā, man nav neviena, kas palīdzētu. Es baidos, ka es pati to izdarīt nevarēšu.” Izdzirdot šo stāstu, nebija iespējams nebraukt ciemos pie šīs kuplās ģimenes. Kā izrādījās, Irina izmisumā zvanīja ne tikai mums, bet arī televīzijai.
“Es vienmēr esmu gribējusi trīs bērnus, bet, lai starp viņiem ir vismaz vairāku gadu atšķirība”
– Kas man lika lūgt palīdzību avīzēm un televīzijai? Tikai bailes,” saka 34 gadus vecā Irina.
– Piena man praktiski nav, tāpēc bērni jābaro ar mākslīgo maisījumu. Es tērēju 250 grivnas nedēļā pārtikai. Un tas ir tikai pagaidām, kamēr bērni vienlaikus ēd 50 gramus. Bet tie aug, katru dienu piens būs vajadzīgs arvien vairāk, kas nozīmē, ka pārtikas iegādes izmaksas pieaugs.
– Tas pats attiecas uz autiņbiksītēm: tagad vienam mazulim dienā lietojam apmēram piecas autiņbiksītes. Lai nopirktu krājumus uz nedēļu, es iztērēju 600 grivnas. Un vēl es neesmu saņēmusi ne santīma no pabalsta, kas domāti no bērnu piedzimšanas brīža. Vīrs nepalīdz…
Irinas trīs mazuļi guļ gultā. Katram ir atšķirīga matu krāsa: zēns ir tumšs, bet meitenes ir blondas. Mazuļi ir ļoti līdzīgi viens otram, taču tie nav dvīņi, tāpēc Irina un viņas māte tos viegli atšķir.
“Es vienmēr gribēju trīs bērnus,” atzīst Ira. – Bet ne uzreiz! Bet gan vienu pēc otra, lai starp viņiem būtu vairāku gadu starpība. Arī vīrs sapņoja par bērniem.
Irina mierīgi stāsta par savu 32 gadus veco vīru, kurš viņu pameta grūtniecības laikā. Acīmredzot viņa jau pieradusi pie domas, ka audzinās trīnīšus bez viņa līdzdalības.
“Pirms trim gadiem es iekāpu taksometrā, kuru vadīja Saša,” stāsta jaunā māte. – Mēs runājām, iepazināmies, sākām satikties … Saša no Hersonas apgabala. Ziemā tur nav darba, tāpēc viņš devās uz Kijevu – sāka strādāt par taksometra vadītāju. Drīz mēs apprecējāmies, nepārtraukti runājot par bērniem. Saša, tāpat kā es, vēlējās bērniņu mūsu ģimenē.
Kad Irina saprata, ka ir stāvoklī, viņa devās pie ārsta un veica ultrasonogrāfiju. Taču speciālists, kurš to izdarījis, uzreiz nenoskaidroja, ka sieviete nēsā trīnīšus.
“Paskatoties uz monitoru, ārsts teica: “Ir redzami trīs plankumi, bet es nevaru saprast, kas tas ir. Jāveic izmeklēšanu ar modernākām iekārtām. Varbūt jums ir kāda veida problēma, ” stāsta Irina.
Raksta turpinājumu lasiet nākamajā lappusē!
