– Biju uz dzemdību namu Obolonā, pie speciālistiem, kuriem savulaik vērsos.
Tur ārsts Jurijs Meļņiks noteica: “Trīnīši!” Protams, es biju šokā. Sapratu, ka būs grūti dzemdēt trīs bērnus uzreiz. Sākumā es nevienam pat neteicu, ka gaidu trīnīšus – baidījos, ka grūtniecība pārtrauksies …
Kā jūsu vīrs reaģēja uz šīm ziņām?
– Izdzirdējis, ka mums būs uzreiz trīs bērni, viņš pārsteigts apklusa. Un mana māte, kurai es arī stāstīju ziņas, teica: “Nu, mēs izaudzināsim!”
“No dzemdību nama mani sagaidīja mans vecākais brālis un viņa līgava.”
Tas viss notika Jaunā gada priekšvakarā. Grūtniecēm, kuras gaida dvīņus vai trīnīšus, ārsti vienmēr izrāda pastiprinātu uzmanību. Tāpēc arī Irina tika brīdināta, ka viņai būs jādodas uz mazuļu saglabāšanu vairāk nekā vienu reizi. Pēc ultrasonogrāfijas viņai tika piedāvāts doties uz Dzemdību namu, lai veiktu pilnu pārbaudi.
“Mans vīrs tur bija visu laiku,” turpina Irina.
-Uztraucies par mani. Atceros, jaunā gada pirmajā dienā ļoti gribējās greipfrūtus. Ja es tagad tos neapēdīšu, es nomiršu! piezvanīju Sašam. Viņš metās pirkt citrusaugļus, atnesa man četrus milzīgus augļus, kurus es ar prieku apēdu. Jā, un visu pavasari viņš bija ar mani.
No 22. grūtniecības nedēļas man kļuva grūti staigāt, gulēt… Ne reizi vien draudēja priekšlaicīgas dzemdības. Pēdējos četrus grūtniecības mēnešus gandrīz pilnībā pavadīju slimnīcā. Tajā pašā laika posmā mūsu attiecības ar Sašu mainījās. Viss sākās ar to, ka mums bija kautiņš ar viņa māti. Kāpēc? Es vairs neatceros. Jā, un tas nav svarīgi.
Galu galā Saša nolēma, ka viņam ir labāk mani pamest. Viņš teica, ka dzīvos pie drauga īrētā dzīvoklī un … iesniedza šķiršanās pieteikumu. Man uz mājas adresi atnāca pavēste no tiesas, bet es tajā brīdī gulēju dzemdību namā. Rezultātā pēc manas otrās neierašanās tiesas sēdē mūs izšķīra. Bet par to es uzzināju jau pēc tam, kad Saša 1. jūnijā aizbrauca uz mājām, uz Hersonas apgabalu. Kopš tā laika neesmu ne redzējusi, ne dzirdējusi par viņu…
Pēdējo mēnesi Irina pat nestaigāja, viņas vēders bija tik milzīgs un smags.
“Es varēju gulēt tikai uz labā sāna,” sieviete stāsta. – Labajā pusē gulēja Daša – viņa vēderā uzvedās mierīgi, un arī tagad viņa nav kaprīza, pa kreisi – Maša, kura pastāvīgi cīnījās. Dēls atradās centrā – viņš arī visu laiku “boksējās” …
Bērni piedzima 24. jūnijā, 34. nedēļā. Tas ir pusotru mēnesi agrāk, nekā paredzēts.
“Es to vairs nebūtu izturējusi, dzemdības varēja sākties jebkurā dienā, tāpēc ārstes Ludmila Vorobeja un Tatjana Dolgaja man veica ķeizargriezienu,” stāsta Irina.
“Bērni piedzima priekšlaicīgi. Meitenes svēra 2140 un 2100 gramus, savukārt zēns svēra tieši divus kilogramus.
Viņi visi sāka elpot paši. Bet vairākas dienas viņi atradās speciālos inkubatoros intensīvās terapijas nodaļā. Otrajā dienā pēc operācijas palūdzu, lai atļauj viņus apskatīt. Cik tie bija mazi!
Kā tika izvēlēti vārdi bērniem?
Godīgi sakot, es tajā nepiedalījos – mana māte un vecākais brālis iedeva mazuļiem vārdus, bet man tie iepatikās.
Kas tevi izveda no slimnīcas?
Brālis un viņa līgava. Mamma sagatavoja dzīvokli mazbērnu ierašanās brīdim. Kad piebraucām pie mūsu mājas, brāļa līgava pārliecinoši paņēma rokās divus bērnus un uzkāpa pa kāpnēm, bet es nesu trešo un domāju: es pati pat neuzdrošinos nest divus uzreiz …
“Pagaidām bērni guļ manā gultā un es uz grīdas”
Bērniem joprojām nav dzimšanas apliecību. Kad Irina devās noformēt dokumentus, izrādījās, ka, lai reģistrētu bērnus, nepieciešama tēva piekrišana un dokumenti. Saskaņā ar likumu vismaz sešus mēnešus pēc šķiršanās pasaulē dzimušie bērni tiek atzīti par laulībā dzimušiem.
Tikai pēc sižeta, kas tika publicēts televīzijas ziņās, Saša piezvanīja un solīja ierasties Kijevā, lai noformētu nepieciešamos dokumentus, – stāsta Irina.
Vai Aleksandrs teica, ka viņš vēlētos redzēt bērnus?
Nē, par to netika teikts neviens vārds.
Kam līdzīgi mazuļi?
Viena meitene ir līdzīga man, puika ir tēva kopija, bet otra meitenei ir gan manī, gan ir arī Sašas vaibsti.
Mūsu sarunu ar Irinu regulāri pārtrauca telefona zvani. Pēc televīzijas sižeta daudz cilvēku vēlējās palīdzēt trīnīšiem.
“Cilvēki vispirms uzzina, kas mums ir vajadzīgs,” saka Ira.
— Jau solīja nopirkt trīs gultiņas. Daudzi atnes pārtiku un autiņbiksītes. Bērnu apģērbu veikala Mishutka darbinieki atnesa apģērbu gadu uz priekšu, ar pārtiku un autiņbiksītēm palīdz Nestle un Libero uzņēmumu pārstāvji.
Tā man ir milzīga palīdzība. Turklāt Solomenska rajona administrācijas vadītājs Ivans Sidorovs uzdāvināja ratiņus trīnīšiem un piespieda mani uzrakstīt iesniegumu par dzīves apstākļu uzlabošanu! Tiesa, es negribēju pamest savu dzimto mikrorajonu, kur visu labi pārzinu.
Bet pārcelties uz dzīvokli pirmajā stāvā būtu vienkārši lieliski – tas ievērojami atvieglotu mūsu dzīvi. Šobrīd domāju, kur atstāt ratiņus: nevarēšu tos pacelt uz ceturto stāvu, iespējams, būs jāķēdē pie radiatora…
Lai fotografētu Irinu ar bērniem, man pašai bija jāpadod viņai bērni. Tie ir maziņi un trausli, pat netur vēl galviņu. Un 70 gadus vecā Irinas māte Anna Iosifovna neriskē viņus ņemt rokās – viņa baidās viņus nomest… Tagad viņas galvenais uzdevums ir gatavot ēdienu, iet uz pārtikas veikalu un uzkopt dzīvokli. Irina tikmēr rūpējas par bērniem.
– Daudzi man jautā: “Trīs bērni ir trīskāršas problēmas. Kā jūs tās risiniet?” Irina piebilst. “Bet es pret saviem trīnīšiem izturos savādāk. Bērni ir laime. Un man uzreiz ir trīskārša laime. Jā, man šobrīd ļoti vajadzīga vīrieša palīdzība. Bet, ja tās nav, apkārt ir daudz laipnu cilvēku, kas mūs atbalsta un palīdz. Viņi jau reaģē ar tik ļoti lielu palīdzību. Un tas, ka, mani bērni “dzīvo” manā gultā, bet es guļu uz grīdas, mani nemaz neuztrauc. Galvenais, ka es vienmēr esmu viņiem blakus.
.
