Visu savu jaunību es pavadīju strādājot, lai nopelnītu naudu, lai nodrošinātu pienācīgu dzīves līmeni savai ģimenei. Mēs ar sievu dzīvojām mazā pilsētiņā, kur normālu darbu nevarēja atrast. Pēc bērnu piedzimšanas finanses kopumā kļuva saspringtas. Ģimenes padomē tika nolemts, ka braukšu uz galvaspilsētu strādāt celtniecībā.
Man paveicās, ka atradu labu darba devēju, dabūju darbu un sāku pelnīt naudu. Sveta, mana sieva, bija mājās ar bērniem, un es viņai katru mēnesi sūtīju naudu. Mājās dzīvoju ārkārtīgi reti, varētu teikt, ka bērni uzauga bez manis…
Mazliet iekārtojies Maskavā, uzaicināju sievu un bērnus pārvākties pie manis. Vecākais bērns tikko gatavojās iet pirmajā klasē. Es domāju, ka, lai gan dzīvoklis bija īrēts, tas joprojām bija tuvu manai ģimenei. Mana sieva baidījās, un mēs nolēmām atstāt visu, kā tas bija. “Labāk iekrāj naudu un iegādājies dzīvokli mūsu dzimtajā pilsētā, bērni izaugs. Mēs nedzīvosim mūžīgi tavu vecāku šaurajā dzīvoklī,” viņa mani teica..
Izvirzījis sev mērķi nopelnīt naudu mājoklim un pārcelt sievu uz jaunu dzīvokli, kur viņa kļūs par pilntiesīgu saimnieci, es ar galvu iegrimu darbā. Nebija runas par kādu atvaļinājumu. Pēc 7 šādas dzīves gadiem mums izdevās uzkrāt nepieciešamo summu. Es tikko ierados pie sievas uz pāris nedēļām, lai kopīgi apskatītu mājokļa iespējas.
“Atradu labu variantu, bet tiešām bez remonta,” Sveta mani iepriecināja. “Tur viss būs jāpārtaisa, gan santehnika, gan elektroinstalācija ir bēdīgā stāvoklī.”
- Viss kārtībā, ja esam nopelnījuši naudu dzīvoklim, tad taisīsim visu tālāk! – mierināju sievu.
Vienojāmies par pirkumu. Man tikko bija jāatgriežas darbā, tāpēc ar sievu nolēmām, ka viņa iekārtos visu pati..
Nākamos sešus mēnešus es strādāju, un mana sieva veica remontdarbus. Šķita, ka ģimenes labā esmu izdarījis visvairāk, taču mani sagaidīja nepatīkams pārsteigums. Tālāk seko pats satraucošākais..
Raksta turpinājumu lasiet nākamajā lappusē!
