“Koļa, es iesniedzu šķiršanās pieteikumu” – šādu ziņojumu saņēmu savā tālrunī no savas sievas. Es nevarēju saprast, kas notika..
Pēc dažu dienu pārtraukuma no darba es steidzos mājās. Mūsu vecajā dzīvoklī nebija ne Svetas, ne bērnu. Es sapratu, ka viņi jau ir pārcēlušies uz jaunu dzīvokli.
Mūsu krusttēvs man atvēra durvis. Viss būtu labi, bet..
- Vovka, kas tevi te atveda? – ES biju apmulsis.
Kad jau grasījos pārkāpt slieksni, sapratu, ka neesmu gaidīts. Bet Sveta izlēca un, uz sekundi sastingusi, pavērsa skatienu uz grīdu.
-Tu atnāci? Nāc iekšā, mums jāparunā… – viņas balss skanēja auksti, bija skaidrs, ka viņi mani negaida. – Es jau esmu iesniegusi šķiršanās pieteikumu. Kā redzat, mēs ar Vovu tagad esam kopā.
Tajā brīdī es nevarēju saprast, vai viņa joko vai runā patiesību. Es gribēju mest ar dūrēm krusttēvam un sievai, bet..
Izrādījās, ka laikā, kad es centos nopelnīt labāku dzīvi Svetai un bērniem, viņa uzsāka romānu ar mūsu krusttēvu. Un acīmredzot tā nav tikai afēra.
Tajā vakarā es nakšņoju mūsu šaurajā dzīvoklī. Es ilgi domāju un nevarēju saprast, kā viņa to spēja man nodarīt.. No rīta, apkopojis domas, piezvanīju Svetai.
- Ko mēs darīsim ar dzīvokli? Ja jūs un Vovčiku esat iemīlējušies, tad ejiet dzīvot kopā ar viņu. Es dodu šķiršanos.
- Kādu dzīvokli?! Tev uz to nav tiesību! – sieva skarbi atbildēja. – Dzīvoklis pieder manai mātei, tu šeit neesi nekas!
Es biju šokēts par to, kā viņai izdevās mani aptīt ap pirkstu. Uzticējis viņai naudu un dzīvokļa izvēli, nodomāju, ka viņa to nokārtos pati…
Ar bijušo sievu nav vēlmes kauties, īpaši tāpēc, ka mums ir kopīgi bērni. Pēc tik daudziem laulības gadiem es paliku savu vecāku vecajā dzīvoklī, maksādams alimentus. Atkal atgriezos Maskavā, strādāju. Bet sievietēm vairs nav uzticības. Es dzīvoju savam priekam. Varbūt man paveiksies atrast kādu naivu muļķīti no galvaspilsētas un kā krusttēvam apmesties viņas dzīvoklī..
