Es vienmēr domāju, ka manam dēlam Jurim ir ļoti paveicies, ka viņam ir viņa vecmāmiņa. Mēs runājam par vīramāti Baibu!
Vienkārša, stingrās, vecās skolas ciema sieviete. Neskatoties uz šķietamo aukstumu, viņa ir ļoti sirsnīgs cilvēks, gādīgs un pārsteidzoši romantiska. Un cik ļoti viņa mīl savu mazdēlu, vārdos nevar aprakstīt!
Tiesa, iespēja bija – viņa Jurīti dažādu iemeslu dēļ nebija redzējusi veselus 4 gadus. Pēdējo reizi mēs viņu atvedām uz viņas ciemu trīsarpus gadu vecumā. Tagad puikam ir gandrīz 8 un beidzot ir iespēja viņu aizsūtīt ciemos pie mīļotās vecmāmiņas uz visu vasaru.
Mēs iesēdinājām dēlu mašīnā, aizvedām uz laukiem Salaspils novadā, izkravājām, devām norādījumus Baibai un devāmies prom. Patiesībā tas arī viss.
Sveika, brīvība un relaksācija no nemitīgās bērnu burzmas. Nē, neatstājām manu dēlu galīgi bez uzraudzības. Es viņam zvanīju katru dienu, lai gan ne vienmēr man tas sanāca. Tajā vietā ir problēmas ar sakariem, slikta zona.
Mēs aizvedām Jurīti pie vecmāmiņas jūnija sākumā un ieradāmies pēc viņa augusta vidū. Ir pagājuši vairāk nekā 2 mēneši.
Izkāpju no mašīnas, gaidot priekšā ieraudzīt savu sārto un stipro dēlu, bet… klusums. Neviens tevi nesatiek. Es ieeju mājā un redzu tur…
Raksta turpinājumu lasiet nākamajā lappusē!
