Es ieeju mājā un redzu tur savu mazo raudam.. puņķainu.. uz ceļiem ar grāmatu… Ļeņina grāmatu..
Baiba sēž viņam blakus un cieši uzrauga, lai zēns saprastu katru izlasīto vārdu.
“Sveika, mana ģimene,” es sveicināju savu vīramāti un dēlu. – Ko tu šeit dari?!
“Mēs lasām pareizās grāmatas,” Baiba paskatījās uz mani ar slēptu lepnumu. – Un tad, zini, viņam radās ieradums klausīties šos, piemēram… visu laiku iegrimis telefonā… Nekas svēts! Ļauj viņam izzināt, kāpēc vispār dzīvot un kas ir dzīve..
– Un kas ir dzīve un kā ir jādzīvo? Ar stāstiem par Ļeņinu? – Es paskatījos uz vīramāti kā uz traku. – Juri, vai tava vecmāmiņa tevi sāpināja?
- Nē. Es nezinu,” puisis vilcinājās. – Mēs ar viņu rūdījāmies. No rītiem viņa mani lēja ar aukstu ūdeni.
- Nu jā. Tāpēc viņš arī saaukstējās. Vājš Jums zēns ir..
Lieta ir skaidra. Vecā sieviete nolēma iesvētīt savu mazdēlu “patiesās vērtībās” un padarīt viņu veselu.
Lai to izdarītu, viņa viņu atdalīja no civilizācijas, atņēma viedtālruni un sāka laistīt ar ledusaukstu akas ūdeni. Viņa man kategoriski aizliedza ar viņu runāt un ļāva runāt tikai no sava telefona.
Mēs nekavējoties aizvedām Juri un pat nepalikām pa nakti ciematā, neskatoties uz mana vīra pārliecināšanu. Varbūt aizgāju par tālu, bet uzreiz pārtraucu kontaktus ar vīramāti. Atkal, neskatoties uz mana vīra lūgumiem “saprast un piedot”.
Līdz decembrim vasaras piedzīvojumi bija gandrīz aizmirsti. Dēls tika izārstēts, viņš lēnām pārstāja ticēt, ka Brežņeva laikā dzīve bija daudz labāka nekā tagad, un viedtālruņi ar internetu ir briesmīgs ļaunums.
Es arī sāku aizmirst apvainojumu. Pat parādījās domas, ka Baiba nebija tik slikta vecmāmiņa. Jā, arhaiska un konservatīva, bet gādīga.
Šīs domas pazibēja līdz brīdim, kad piezvanīja mana vīramāte ar piedāvājumu paņemt Jurīti uz brīvdienām pie sevis..
“Ak, meitiņ, aizmirsīsim šos strīdus,” viņa iesāka bez priekšrunām. – Ļaujiet Jurim sagaidīt Jauno gadu kopā ar mani. Tikmēr, kamēr jūs esat jauna, jūs vēlaties brīvību, un izbudiet to! Un es tikai priecāšos.
“Varētu padomāt, protams,” es šaubīgi atbildēju, nolemdama, ka mana vīramāte ir reformējusies un nākusi pie prāta.
- Neuztraucieties par savu dēlu. Es saprotu, ka jūs atkal viņu izlaidāt savā pilsētā, bet tas ir labi – es viņu padarīšu par normālu cilvēku.
- Kā tas ir iespējams?!
Nē, Baiba nav mainījusies. Tieši šīs sarunas laikā viņa paskaidroja, ka nepiekrīt maniem apgalvojumiem un uzskata, ka vasarā visu izdarīja pareizi. Tad viņa piebilda, ka ar savu mūsdienu audzināšanu mēs puisi tikai sabojājam, padarot viņu par vārgu. Viņa man atsūtīja to, kas bija jādara. Un rupji.
Vakarā par šo pašu tēmu runāja mans vīrs, kad atgriezās no darba. Viņš stāstīja, ka viņam zvanījusi mamma, lūgdama uzticēt mazdēlu viņai, un solījusi visu darīt tieši tā, kā mēs viņai liksim.
- Vai tu viņai tici? – jautāju ticīgajiem vīram pēc tam, kad viņš pabeidza triādi.
- Godīgi sakot, nē, bet viņa ir vecmāmiņa. Un viņa mīl Jurīti vairāk par visu pasaulē. Viņa viņam nekaitēs!
- Tas ir skaidrs. Es nekad par to vairs neesmu dzirdējusi. Es nelaidīšu zēnu pie viņas, nemaz nejautā!
Mans vīrs pat neapvainojās. Protams, viņš visu redz pats, viņš nav akls. Tomēr vasarā es, visticamāk, došu Baibai iespēju redzēt savu mazdēlu. Bet tikai uz pāris dienām un manā klātbūtnē stingrā kontrolē. Viņai nepietika, lai padarītu viņu par oktobra bērnu ar kaut kādu hronisku bronhītu un cilvēkiem, kuriem ir izskalotas smadzenes!
