Ak, Nataša, es vienkārši nezinu, ko darīt ar savu māti. Es satiku tik labu vīrieti. Viņu sauc Andrejs. Viņš ir strādīgs un pelna labu naudu. Es jūtos tik labi kopā ar viņu! Viņš mūs uzaicināja dzīvot kopā. Bet kur es likšu savu mammu? Nu, Tu viņu pazīsti kāda viņa ir.. – teicu savai labākajai draudzenei Natašai.
Pēc sarunas ar viņu es noliku klausuli un paskatījos ārā pa logu. Atcerējos, kā iepazīstināju Andreju ar mammu. Mamma uzreiz apzināti sāka uzvesties dīvaini. Viņa sāka saukt Andreju dažādos vārdos, lai gan viņai nebija nekādu problēmu ar atmiņu.. Un tad viņa mīļi pasmaidīja un atvainojās Andrejam.
Protams, viņš par to uz viņu apvainojās. Un tad viņš atteicās ēst salātus, kurus mana māte tik un tā uzlika uz šķīvja. Un tad viņa liekot papildus ēdienu, speciāli izgāza to Andrejam klēpī..
Vakars beidzās vienkārši slikti, Andrejs aizgāja ļoti dusmīgs. Un mamma izlikās, ka jūtas slikti, un pieprasīja, lai izsaucu viņai ātro palīdzību. Un pēc ātrās palīdzības aizbraukšanas mamma mierīgi aizgāja gulēt un mierīgi gulēja līdz rītam. Un es raudāju visu nakti.
Un kad mēs pēdējo reizi tikāmies ar Andreju, Andrejs man teica, ka zina, kas man jādara ar māti.
“Mums tava mamma jāievieto pansionātā!” Tur ir radīti lieliski apstākļi veciem cilvēkiem!
Es aizdomājos par Andreja priekšlikumu..
Atcerējos, ka tieši mammas dēļ nevarēju izveidot savu ģimeni..
Kad man bija 22 gadi, es pabeidzu koledžu un ieguvu darbu. Darbā es satiku savu kolēģi Viktoru, un mēs sākām satikties. Mamma bija kategoriski pret to. Es ar mammu nestrīdējos. Mēs slepeni sarakstījāmies ar Viktoru un vienkārši sākām dzīvot manā istabā…
Bet mēs spējām nodzīvot kopā tikai gadu. Un tas man bija neticami grūts gads.
Fakts ir tāds, ka mamma un Viktors nemitīgi cīnījās par manu uzmanību. Mamma kliedza un sauca mani no vienas istabas, bet Viktors citā istabā kliedza:
-Ļena! Es skrēju starp viņiem kā stūrī iedzīts zirgs. Un tad mana pacietība beidzās. Es sāku bieži nervozēt, un es sāku ļoti bieži raudāt.
Viktors aizejot teica:
“Tu esi laba sieviete, Ļena, bet, kamēr tava māte būs blakus, tu nekad nebūsi laimīga un tev blakus nebūs neviena vīrieša!”
Es tomēr nolēmu mammu sūtīt uz pansionātu. Mēs ar Andreju gājām un skatījāmies kā cilvēki tur dzīvo..
Man ļoti patika pansionāts: viss bija tīrs, glīts un ļoti ērts. Tikai nez kāpēc vecie bija šausmīgi bēdīgi. Daži veci cilvēki vienkārši skatījās televizoru, bet citi pastaigājās parkā..
– Kāpēc visi vecie cilvēki šeit ir tik skumji? – jautāju pansionāta strādniecei.
Atbilde mani pārsteidza..
Raksta turpinājumu lasiet nākamajā lappusē!
