– Kāpēc lai viņi būtu laimīgi?! Viņus radinieki ir pametuši un pat nenāk ciemos! Bet vecie viņus gaida.. Viņi pastāvīgi stāv pie logiem un iet tuvāk vārtiem! – sieviete man atbildēja.
Tad mēs ar Andreju braucām mājās. Es visu ceļu raudāju: man bija tik žēl gan sevis, gan savas mātes. Atcerējos, cik maza biju un kā mamma vienmēr par mani uztraucās: kā viņa centās pārliecināties, ka neesmu sliktāka par citiem, kā pieskatīja mani un negulēja naktīs, kad biju ļoti slima..
Kad mēs ieradāmies manā mājā, Andrejs jautāja:
– Vai tu man paziņosi, kad tava māte būs gatava pārcelties?
Es uzmanīgi paskatījos uz Andreju un teicu:
– Es nekad nesūtīšu savu mammu uz pansionātu! Es nevaru viņu nodot! Bet tā būtu īsta nodevība!
Mamma man veltīja visu savu dzīvi un nav pelnījusi tādu attieksmi! Es nekad nemainīšu savu māti pret vīrieti! Tā ir ļoti nevienlīdzīga apmaiņa. Ja tu mani mīli un gribi būt kopā ar mani, tad tu vari atrast pieeju manai mātei. Un, ja Tu nevēlaties to darīt, tad mēs vienkārši šķirsimies! – teicu un aizgāju.
Trīs dienas ir pagājušas. Andrejs man nav zvanījis. Es domāju, ka viņš jau ir izdarījis savu izvēli. Bet es joprojām nenožēloju savu lēmumu. Es nebūtu laimīga ar viņu, ja es dzīvotu un zinātu, kā mana māte cieš no dzīves pansionātā…
Kā Jūs domājat, vai tas ir normāli iemainīt māti pret vīrieti? Komentāru atstājat zem facebook ieraksta!
