Jaunajai dziedātājai atklāja audzēju un viņai nācās atgriezties Latvijā.
Par laimi, Laima Vaikule veiksmīgi tika galā ar slimību. Tagad viņa pat kaut kādā mērā ir pateicīga liktenim par šo pieredzi:
„Ja nebūtu manas slimības, viss būtu savādāk. Manai dzīvei radās jauna jēga. Publika, koncerti, viss, par ko kādreiz sapņoju, kļuva nesvarīgs”.
„Es neko negribēju uzsākt, vairāk nepirku vasarā ziemas apavus. Notika vērtību pārorientācija. Es sapratu, ka viss ir tik netverams, ātrs, ka es varu neredzēt, kā noveco mani vecāki”, skaidro Laima.
Attiecības starp cilvēkiem ir daudz svarīgākas par materiālajiem labumiem, ir pārliecināta Laima: „Mums tikai liekas, ka mums neviens nav vajadzīgs.
Patiesībā mums katrā dzīves mirklī ir vajadzīgs kāds līdzās. Ar vienu paraudāt, ar otru pastaigāties, ar trešo uz pirti aiziet. Un arī ballītei vajadzīgi draugi.”.
Tāpēc arī sapņi dziedātājai ir pavisam vienkārši: „Labāk nedzirdēt sliktas ziņas, lai neviens neslimo, lai viss būtu labi.
Tāpēc šodien mani sapņi ir tādi: lai dzīve rit savu gaitu, un viss būs labi, un lai mēs paši pat nepamanītu, ka tā kļūst labāka”.
Laima Vaikule ir patiesākā un visaugstākās morāles dziedātāja postpadomju telpā. Piekrītiet, daudzas 90. gadu zvaigznes cenšas sevi parādīt kaut kā dīvaini, ar patosu, balstoties tikai uz bijušajiem lauriem, par kuriem visi sen aizmirsuši.
Klausoties viņas stāstā, ikviens no mums var ņemt piemēru, kā savā dzīvē ir labāk darīt, atbilstoši konkrētajai situācijai. Kāds var ņemt labu piemēru no Laimas un darīt tieši otrādāk, lai būtu pilnvērtīgāka un labāka dzīve. Bet kādam liktenis varbūt ir noteicis, ka ir jākalpo sabiedrībai un ar savu radošo mākslu jāiepriecina citi cilvēki.
Ko tu par to visu domā?
