Dzīve ar jaunajiem vecākiem Mērilendā
“Kaut arī man līdzās bija mani brāļi un māsas no bērnunama, tas mani neatturēja no briesmīgas izturēšanās skolā un mājās. Man vispār nebija pa ceļam ar manu audžumāti.
Tas bija šausmīgi; ja man būtu bijusi iespēja, es viņai būtu nodarījusi ko sliktu,” pavisam atklāta ir sieviete.
Ģimene darījusi visu, lai izmainītu Anas izturēšanos, – psihologa palīdzība, dažāda veida ārsti, pat smadzeņu skenēšana, lai noskaidrotu, vai pie vainas nav kāds medicīnisks iemesls.
“Ārsti man izrakstīja dažādus antidepresantus. Brīžiem, lai mani nomierinātu, nācās mani piespiest pie zemes un turēt.
Dažreiz es tik ļoti satrakojos, ka varēju kliegt un darīt sev pāri stundām ilgi… Es tad nesapratu, kas ar mani notiek. Tāpat – man bija tikai astoņi gadi un es vēl tik labi nemācēju angļu valodu.”
Meiteni “izmeta” no ikkatras skolas, kas bija Mērilendas apgabalā, tāpēc viņu nosūtīja uz internātskolu Virdžīnijā, kur Ana turpinājusi uzvesties tāpat kā mājās. Tad viņai bijis ap 10 vai 11 gadiem.
“Protams, manas izdarības audžuģimenei maksāja dārgi. Principā mans audžutēvs bija visneatlaidīgākais, uzskatot, ka viņš var palīdzēt man un es varu palikt pie viņiem. Audžumammai jau labu laiku bija skaidrs, ka mums neizdosies sadzīvot,” atklāj Šūmere, uzteicot, ka pāris centušies sadzīvot ar viņu aptuveni piecus gadus, līdz saprata, ka “viņiem nav ar Anu pa ceļam”.
Kādu dienu audžutēvs pavēstīja, ka daži viņa draugi grib meiteni satikt. Tobrīd Ana nenojauta, ka tiek atrādīta citai ģimenei. Tomēr 2000. gadā labākās draudzenes māte atklāja Anai patiesību – viņa dosies dzīvot uz Ohaio.
“Es zinu, tas izklausās briesmīgi, ka manas labākās draudzenes mammai tas bija jādara. Bet, ja tas nāktu no manas mammas, tas varētu būt ļoti traumējoši, tāpēc es saprotu, kāpēc viņa gribēja sevi pasargāt no manas reakcijas.”
Neveiklā tikšanās ar jaunajiem vecākiem
Ana nonāca mazā ģimenē Ohaio, viņiem bija tikai viena meita. Jaunie vecāki Šūmeri uzņēmuši ar atplestām rokām, sakot, ka viņa ir laipni gaidīta viņas jaunajās mājās. “Es atbildēju, ka tas ir tikai uz divām nedēļām, ka man ir biļete atpakaļ! Tad viņi man atklāja patiesību…” stāsta sieviete.
“Mani jaunie vecāki mani nosauca par Reičelu, bet nevar tā vienkārši 11 gadus vecam bērnam mainīt vārdu. Viņi mēģināja, bet tas īsti nepielipa,”
norāda Ana, atklājot, ka apmēram pēc gada viņa sākusi pāri saukt par mammu un tēti.
Jaunajā ģimenē Anu mācīja mājās, kas nāca par labu viņas uzvedībai, jo viņai tika pievērsta uzmanība, un viņa vairs neesot jutusies kā sistēmas vergs.
“Mani jaunie vecāki man iemācīja socializēties. Es nezināju, ka ir nepareizi draudēt un piekaut citus bērnus. Ja bērnunamā kāds nakts vidū mēģināja paņemt manu lelli, es viņam mēģināju iesist!
Ohaio es iemācījos dalīties un man nevajadzēja vienmēr būt tik agresīvai,” uz pozitīvajām pārmaiņām norāda Ana.
Sieviete norāda, ka daudz ko ir iemācījusies no abām ģimenēm, jo gluži nebija liberālais Mērilendas bērns, bet tāpat viņa nebija bērns no mazas pilsētiņas Ohaio. Viņas pirmā ģimene nepalaida garām nevienu Anas dzimšanas dienu vai Ziemassvētkus. Viņi tikai nedzīvoja kopā, un viņiem bija dažādi uzvārdi.
“Es domāju, ka maniem pirmajiem vecākiem bija kauns, ka viņiem nācās atteikties no manis. Viņi negribēja nevienam stāstīt par to.
Viņi vienmēr saviem draugiem attaisnojās, kur es esmu, un tas nebija nekas neparasts, jo, kad dzīvoju kopā ar viņiem, es vienmēr biju internātskolā vai ārstniecības centrā. Kad pieaugu un sazinājos ar pirmo ģimeni un draugiem no Mērilendas, es paskaidroju, kas īsti bija noticis. Es viņiem teicu, ka nevainoju viņus un ka viņi vienkārši nespēja tikt galā ar to, kas es esmu un kas man bija vajadzīgs,” saprot Ana.
Nobeigumā Ana norāda, ka tas, ka viņa nonāca citā ģimenē, ir bijis labākais, kas ar viņu ir noticis.
“Mans padoms citiem audžuvecākiem ir būt atklātiem ar saviem bērniem. Godīgums ir vissvarīgākā lieta. Tas ir kaut kas, ko es būtu novērtējusi no saviem pirmajiem vecākiem.
Ja viņi būtu bijuši godīgāki, ar mani nebūtu nācies tik smagi strādāt pusaudžu vecumā!”
Adopcija uz ārvalstīm
Latvijā jau vairākus gadus politiķi diskutē un nespēj rast vienošanos, vai adopcija uz ārvalstīm būtu ierobežojama un kā būtu regulējama bērnu adopcija no Latvijas uz ārvalstīm. Aktīvāk šīs diskusijas Saeimā notika pērn, kad tika domāts uz laiku noteikt aizliegumu bērnu adopcijai uz ārvalstīm.
Labklājības ministrijas sabiedrisko attiecību speciālists Egils Zariņš ziņu medijam “Apollo.lv” skaidro: “Adopcijas kārtību uz ārvalstīm nosaka noteikumi, kas, cita starpā, paredz: lai ārvalstī oficiāli atzītā institūcija varētu sākt darbību adopcijas jomā Latvijā, tā iesniedz ministrijā noteiktu dokumentu kopumu, tai skaitā informāciju par maksimālajām izmaksām, kas ārvalsts adoptētājam būs jāsedz par institūcijas pakalpojumiem.
Ministrija izvērtē iesniegtos dokumentus un atzīst, vai ārvalstī oficiāli atzītā institūcija ir tiesīga darboties adopcijas jomā Latvijā.
Oficiāli atzītā institūcija vai ārvalsts adoptētājs saskaņā ar noteikumiem iesniedz ministrijā adoptētāju izpētes dokumentus, Ministrija izvērtē iesniegto dokumentu atbilstību normatīvajiem aktiem un, ja dokumenti atbilst normatīvajos aktos noteiktajām prasībām, ministrija informāciju par adoptējamiem bērniem sniedz, tiklīdz viņiem tiek meklēti adoptētāji ārvalstī.
Bez tam normatīvais regulējums nosaka, ka uz ārvalstīm var adoptēt tikai tādu bērnu, par kuru atbildīgā bāriņtiesa ir pieņēmusi attiecīgu lēmumu.”
