Slimnīcas uzņemšanās situācija šoreiz netika uzskatīta par ārkārtēju, jo cilvēku plūsma bija salīdzinoši ierasta. Dežūrējošā ārste aktīvi apstaigāja uzņemšanas telpu, uzdodot pacientiem jautājumus par viņu pašsajūtu. Inta dalās ar savu pieredzi, norādot, ka viņa bija viena no daudziem pacientiem, kuri gaidīja uzņemšanu. Viņa apraksta situāciju, kurā uzņemšanas telpā bija apmēram desmit cilvēki vienā malā un vēl aptuveni tikpat otrā, bet neērtuma sajūtu pievienoja dakteres jautājumi par ginekoloģiskām tēmām.
Inta izsmej situāciju, kurā viņa sēdēja blakus jaunam vīrietim, bet daktere skaļi uzdod jautājumus par personiskiem aspektiem. Viņa pauž vēlēšanos pēc minimāla aizslietņa starp pacientiem, lai šādas situācijas nebūtu tik neērtas.
Turpinot stāstu, Inta atceras, ka ap plkst. 2.00 naktī daktere piedāvāja viņai doties uz mājām, taču sāpes vēderā turpināja stiprināties. Analīžu rezultātos bija iekaisuma rādītāji, bet ultrasonogrāfijā nekas slikts netika atrasts. Ķirurgs netika saukts, un, neskatoties uz sāpēm, Inta negribīgi saņēma piedāvājumu par palātas piešķiršanu līdz nākamās dienas rītam, kad ieradīsies dežūrējošais ginekologs. Viņas stāsts uzsvēra ne tikai slimnīcas administratīvās situācijas aspektus, bet arī medicīniskās procedūras un komunikācijas trūkumus.
Rīta gaitā ginekoloģe ātri pārbaudīja Intu, iztaustot ar roku un paziņojot, ka viss ir kārtībā. Reljefs, ka veselība ir labā stāvoklī, deva Intai drošības sajūtu, un viņa nekavējoties zvanīja vīram, lūdzot viņu braukt pakaļ, ja nu viss ir izskaidrojies. Lai gan iekāpšana mašīnā bija grūta, vīrs palīdzēja, taču šī nepatīkamā pieredze nebija beigusies. Dienu noslēpušies, sāpes pakāpeniski uzliesmoja, un sieviete sāka justies patiešām slikti.
Entuziasms par Gaiļezera slimnīcu bija ievērojami pozitīvāks, piedzīvojot ieinteresētu personālu un operatīvu nepieciešamo pārbaužu veikšanu. Veicot ultrasonogrāfiju, atklājās, ka zem aknām krājas šķidrums, un tika konstatēta cista aizkuņģa dziedzerī, pavadojot akūtu aizkuņģa dziedzera iekaisumu, neizslēdzot aizdomas par kādu veidojumu. Šāda diagnoze bija pilnīgs pārsteigums, jo iepriekšējā dienā Stradiņos nekas līdzīgs nebija pamanīts.
Sieviete saņēma atbilstošu medikamentu terapiju un skaidru diagnozi, un tagad viņa atgriezusies mājās, lai turpinātu ambulatoro ārstēšanu. Tomēr piedzīvotā situācija Stradiņos atstāja nepatīkamu pēcgaršu, kas šķita pretrunīga pret slimnīcas reputāciju un iepriekšējo pieredzi.
Inta dalās par to, cik nepatīkami ir justies, nonākot slimnīcā, kur notikumi neizvēršas kā gaidīts. Viņa izceļ attieksmes nesaprotamību un pauž nožēlu par to, ka vienā slimnīcā var izrādīties pilnīgi vesela, bet citā atklājas veselības problēmas. Viņa uzskata, ka tādai attieksmei un situācijām nevajadzētu būt pieņemamām medicīnas jomā.
Uzrunājot lasītājus, Inta aicina dalīties ar saviem stāstiem par pieredzi ar mediķiem Latvijā, neatkarīgi no tā, vai tie ir negatīvi vai ļoti pozitīvi. Viņa mudina sabiedrību dalīties savās pieredzēs, lai kopīgi pievērstu uzmanību šai svarīgajai tēmai. Visi interesenti aicināti sazināties pa e-pastu Linda.Tunte@la.lv, daloties stāstos vai norādot kontaktinformāciju, lai veidotu plašu un objektīvu priekšstatu par medicīnas aprūpes kvalitāti Latvijā.
